Vientulība
Labi, kad ir draudzenes ar bērniem. Labi, kad pati pēc savas būtības esi atvērta un komunikabla. Es tāda nebiju un ar skaudību skatījos uz citām mammām, kas sekundes laikā ārā iepazinās un turpināja pastaigas jau divatā vai trijatā.
Kad tikos ar draudzenēm, es viņām stāstīju par bērniem, viņas man par randiņiem. Un domāju, kuram gan tas ir interesanti, viņas noteikti tāpat domāja par mani. Gāja uz citu istabu runāties, bet es paliku viena. Atkal.
Bieži nāca ciemos draugi, bet jaunības un pieredzes trūkuma dēļ, lai netraucētu, devās uz citu istabu. Īpaši, kad vajadzēja barot bērnu. Gribēja kā labāk, bet es paliku viena. Atkal.
Braucieni ar bērnu ciemos, uz kāzām vai citām svinībām to nemainīja. Es te ar bērnu, bet tur cita pasaule, kurai esmu vienaldzīga. Tagad saprotu, ka pati sevi tā pozicionēju, bet tad bija ļoti grūti.
Bezspēcība
Bērns var izvest tā, kā pieaugušie pat iedomāties nevar. Atceros, kad divgadīgs dēls vārtās sniega kupenā, kliedz, sper man ar kājā, bet es sēžu turpat blakus un tukši skatos tālumā. Lūk, viss. Robeža, visa beigas.
Es neko nevaru izdarīt. Nesaprotu, kas viņam, tāpēc nevaru palīdzēt. Un sev nevaru palīdzēt. Paldies kādai omītei, kas ar pārdabisku spēju nomierināja bērnu un pēc tam mani.
Sajūta mani ir apciemojusi vēl vairakkārt. Pasaulē visa ir tik daudz, ka es nevaru izkontrolēt, izlabot vai likt visam strādāt, kā man gribēt. Tai skaitā arī bērnus.
Nepacietība
Šo es sajūtu pret visiem, kas runā vai dara kaut ko attiecībā uz maniem bērniem, kas man nav pa prātam. Nekorekts ārsts, vecāks, kas nav aizrādījis savam bērnam pēc tam, kad viņš pagrūda manējo. Garāmgājēji, kuriem jānorāda, ka puikas neraud.
Iesākumā es biju labi audzināta, taču tas izkūpēja. Tāpēc vietējie ārsti, citu bērnu vecāki un kaimiņa zina, ko es domāju par viņiem. Es ar to nelepojos, bet to paciest ir ārpus maniem spēkiem.
Dusmas
Dusmīga mamma ir kas līdzīgs trakojošam zvēram un dabas katastrofai reizē.
Pirmajā klasē pret dēlu slikti izturējās skolotāja, kā vēlāk izrādījās, pret visiem skolēniem un darīja briesmu lietas pret nabaga bērniem. Uzzinājām pēc pusotra mēneša. Ne es, ne dēls vairs tajā skolā nerādījāmies. Negribējām dēlu vairs laist tajā murgā, bet es – jo nelaida vīrs.
Tālāk visu risināja viņš, jo ja es tiktu tur tuvumā, visticamāk, ka runāšanas būtu maz, bet vairāk darbības, likumā sodāmas darbības. Dusmas, kas uzrodas, lai aizstāvētu savu bērnu ir briesmīgs, postošs spēks. Tornado un cunami, kurus vada satrakota lāču mamma.
Nederīgums
Mūsdienās visi vecāki ved bērnus uz visām iespējamām nodarbībām, attīsta talantus arī, ja to nav). No bērnības gatavo IELTS testam un liek dažādos bērnu centros. Ja to nederi, tad acu priekšā rādās uzraksts „slikta māte”.
Es zīmēju ar dēlu Dārtu Veideru, vīrs spēlējas ar viņu ar gaismas zobeniem. Ar meitu virtuvē dejojam pie angļu alfabēta dziesmiņas un lipinām no plastilīna Cūciņu Pepu. Pēc gadiem mani bērni varēs sūdzēties saviem psihoterapeitiem. Es varētu būt labāka.
Es saprotu, ka varu aiziet no darba, vadāt pa visiem pulciņiem un skolām, katru sestdienas rītu vest uz muzejiem un filharmoniju. Bet tā vietā es strādāju, viņi iet uz skolas un bērnudārza pulciņiem, bet brīvdienu rītos es klausos viņu piedzīvojumus un idejas. vārtoties visiem pa gultu. Es varētu būt labāka.
Bailes
esmu pēc dabas trauksmaina. Bet kad parādījās neaizsargāts mazulis, trauksme sāka augt ģeometriskā progresijā. Pēc visiem iespējamiem „ļaunumiem” no kā jāsargā līdz pirmajam mēnesim, līdz astotajam utt. es visu laiku gaidīju, kad beidzot atslābšu.
Kad dēlam palika divi gadi, es sapratu. Nekad nepāries, es vienmēr satraukšos par saviem bērniem. Kad to apjēdzu, gribēju kliegt, kāpēc man to neviens nepateica? Tas ir neizturami!
Toties sāku saprast savu mammu, kas joprojām zvana un satraucas, kā iet.
Atbildība
Seriālā „Draugi” ir brīnišķīga aina. Vienam no varoņiem būs bērns, varonis visu to ir sapratis un pieņēmis, bet tad pēkšņi nāk apskaidrība, ka „bērnam būšu arī es”.
Šī apziņa man uzkrita dēla pirmajā dienā. Es esmu savam dēlam. Ne tikai parastā es – bet mamma, svarīgākais cilvēks uz daudziem gadiem. Viss, ko daru, ietekmēs to, kāds viņš izaugs.
Kādas būs atmiņas un kas liksies būtisks viņam? Varbūt pārmetīs, ka kopā kastaņus lasījām, nevis sūtīju viņu mācīties ķīniešu valodu. Atliek vien pieņemt atbildību par visu, un censties darīt tā, kā liek sirdsapziņa un sirds.
*
Ja raksta dēļ sabijies vai sāki šaubīties, vai vajag kļūt par vecāku, pārlasi pirmo punktu. Mīlestība.