Lielākais kārdinājums mūsu dzīvē nav ne panākumi, ne popularitāte, ne arī vara. Tā ir sevis nepieņemšana. Panākumi, popularitāte un vara tiešām var būt lieli kārdinājumi, taču to pievilcība bieži vien izrādās daļa no kāda cita lielāka kārdinājuma – nepieņemt sevi. Kad piekrītam ticēt tām balsīm, kuras mūs sauc par nevērtīgiem un necienīgiem, panākumi, popularitāte un vara viegli tiek uztverti kā veiksmīgi instrumenti problēmas risināšanai. Bet īstais slazds slēpjas tajā, ka nepieņemam sevi tādus, kādi esam. Nepārstāju brīnīties, cik viegli padodos šim kārdinājumam. Kad mani apvaino vai kritizē, nostumj malā, nodod vai pamet, es saku sev: “Nu re, jau atkal ir skaidrs, ka es neesmu nekas”. Tā vietā, lai objektīvi izvērtētu visus apstākļus vai tiktu galā ar savām vai citu spējām, esmu noskaņots vainot sevi ne tikai tajā, ko esmu izdarījis, bet arī tajā, ka esmu tāds, kāds esmu. Mana tumšā puse čukst: “Esmu nevērtīgs… Esmu pelnījis vien to, ka mani atgrūž, aizmirst un pamet.”
Jums, iespējams, liksies, ka esat ar lielāku noslieci uz augstprātību, nekā sevis nepieņemšanu. Bet padomājiet, vai tad augstprātība nav sevis nepieņemšanas otra puse? Vai tad augstprātīgs cilvēks neuzceļ sevi uz pjedestāla, lai neviens neredzētu viņu tādu, kāds viņš ir pats savās acīs? Iespējams, beigu beigās augstprātība vienkārši ir vēl viens veids, kā izbēgt no paša mazvērtības sajūtas. Sevis noliegšana un augstprātība vienādā mērā atrauj mūs no reālās dzīves un padara sarežģītu, praktiski neiespējamu cilvēku mierīgu līdzāspastāvēšanu. Lieliski zinu, ka zem manas augstprātības slēpjas liela daļa šaubu, tāpat kā aiz sevis nepieņemšanas slēpjas lepnums. Vai piepūšos aiz lepnuma, vai saraujos aiz mazvērtības – es zaudēju kontaktu ar to, kas esmu patiesībā, un izkropļoju savu priekšstatu par realitāti.
Ceru, ka spēsi atpazīt sevī kārdinājumu sevi nepieņemt, lai arī kā tas izpaustos – kā augstprātība vai zems pašnovērtējums. Nereti sevis nepieņemšanu uzskata par nepārliecināta cilvēka neirotisku izpausmi. Bet neirozē caur cilvēka psihi par sevi liek manīt dziļi apslēptā dvēseles tumšā puse – slimīga sajūta, ka tev nav vietas starp citiem cilvēkiem. Sevis nepieņemšana ir garīgās dzīves lielākais ienaidnieks, jo tā ir pretrunā ar no augšas nākošo balsi, kura sauc mūs par “iemīļotajiem”.