Sievietes loma 21. gadsimtā bieži vien ir būt visur, visiem un ideālai – lieliskai mammai, mīlošai sievai, čaklai karjerā, spējīgu sakopt sevi, sakopt māju, sakopt bērnu un dažreiz arī vīru. Vai sievietes nenoāk tādas 21. gs. traktoristes lomā? Par to raksta civitas.lv.
Brīžiem „altruisma” birku nomainu pret „ideālo mammu”. Dodu vairāk, nekā man ir, bet miegainību slāpēju nost ar kofeīnu. Esmu aizmirsusi, ka ne jau viss dzīvē jādara uz 100%.
Šoreiz ģimenes strīds nebeidzās ar durvju aizciršanu. Uztaisīju sev tēju un izgāju ārā, lai kādu brīdi pabūtu klusumā. Saule man atgādināja, ka tuvojas vasara. Aizveru acis, dziļi ieelpoju, mēģinot tikt vaļā no riebīgas sakāves sajūtas cīņas laukā pret manu nepanesamo raksturu. Un tad – nogurusi, nemierīga, vīlusies, – piedzīvoju apskaidrību. Pēkšņi sapratu: dodu vairāk, nekā man ir.
Dievs manā vietā neizgulēsies
Neapšaubāmi, kādu laiku tā var funkcionēt. Var pat uzskatīt to par skaisto uzupurēšanos – dodu no sevis citiem. Tiesa gan, sakostiem zobiem. Piedodiet, vienmēr smaidot! Tātad, ikdienas izaicinājumus uztvēru ar smaidu. Izrauju gabalu sev no mutes, lai atdotu bērniem. Nedomāju par sevi: vispirms – māja, vīrs, ģimene. Un tādā garā. Un tā bez gala. Tas jau kļūst par ieradumu.
Dodu vairāk, nekā man ir. Uzņēmos lietas, kas pārspēj manas spējas. „Aizmirsu par sevi”, iedomājoties, ka šī ir kristietības kvintesence. Patiesībā, ne vienmēr. Par sevi tomēr „jāaizmirst” ar prātu, ja jau tuvinieku mīlam kā sevi pašu.
Varu pat iedomāties, ka man ar visu jātiek galā, jo Dievs taču dod man savu spēku. Taisnība. Taču Dievs manā vietā neizgulēsies. Un kad kārtējas negulētas nakts rezultātā man pietrūks pacietības ar tuviniekiem, ne jau Dievs būs vainīgs pie tā, ka man ir tik daudz pienākumu.
Dievs man palīdzēs, taču Viņš nesēdinās mani pie galda, tuvojoties ēdienreizēm, jo neesmu 4gadnieks. Un Dievs piespiedu kārtā neiebāzīs man mutē brokoli saldētas picas vietā. Dievs pamudinās mani dalīties ar citiem, aizliegties sevi un nest savu krustu. Tomēr Dievs noteikti labāk par mani pašu apzinās, ka pirms 140to reizi izlasīt dēlam vienu un to pašu pasaku, būtu labi atrast kaut pusstundu, lai arī pati palasītu kādu labu grāmatu.
Man likās, ka jābūt stiprai
Nezinu, kāpēc tā. Dīvainā kārtā esmu izaugusi pārliecībā, ka man jābūt stiprai “vecenei”. Ka man jāprot izcept maizi un sašūt aizkarus, būt par labi darbinieci un turēt māju ideālā kārtībā, pavadīt laiku ar bērniem, vienlaicīgi uzklājot galdu un nodrošinot ģimenei daudzveidīgas, veselīgas un taupīgas pusdienas. Sieviete – traktoriste 21. gadsimta versijā.
Nemaz netaisos žēloties, ka man iet grūti. Katram no mums ir daudz pienākumu un tās pašas 24 stundas diennaktī. Tomēr mums piemīt traģiska nosliece ignorēt pašu vajadzības. Brīžiem „altruisma” birku nomainu pret „ideālo mammu”. Dodu vairāk, nekā man ir, bet miegainību slāpēju nost ar kofeīnu. Esmu aizmirsusi, ka ne jau viss dzīvē jādara uz 100%.
Ja vēlos gūt enerģiju darbībai, man arī sevi pašu jāuztver 100% nopietni. Nevar bezgalīgi apslāpēt miegainību ar kofeīnu, bet vitamīnu trūkumu – ar kārtējām pārtikas piedevām, pasludinot par egoismu jebkādu vēlmi izdarīt kaut ko priekš sevis (jo varētu taču šo laiku pavadīt kopā ar bērniem!)
Šķiet, tas viss ir tik vienkārši. Tomēr kurai no mums nav gadījies iziet ārā no veikala, nesot līdzi somu, kas pilna ar bērnu drēbēm, kaut gan iepriekš tika plānots beidzot kaut ko nopirkt arī sev.
Katrai no mums derētu reizi nedēļā uztaisīt tādu kā sirdsapziņas izmeklējumu. Un šoreiz nemeklēt vainas vai trūkumus, bet uzdot sev jautājumu, vai mums ir izdevies kaut vienu mirkli veltīt sev pašiem.