Kāda sieviete dalās ar savu pieredzes stāstu. Pēc pāris gadiem laulībā viņa jutās tik nogurusi no sava vīra, ilgodamās pēc kaut mazākās romantisma izpausmes. Sieviete nopietni apsvēra iespēju šķirties.
“Es esmu ļoti jūtīga un emocionāla sieviete, īpaši, runājot par manām jūtām un attiecībām. Man ir nepieciešami romantiski momenti, tāpat kā bērniem ir nepieciešami saldumi. Mans vīrs ne mazdrusciņ nav romantisks un nespēj man sniegt šo emocionālo baudījumu,” raksta sieviete.
“Kādu dienu pēc smagas darba dienas, nesagaidīdama pat ne ziedus mūsu tikšanās gada dienā, raudot paziņoju viņam, ka vēlos šķirties. Vīrs bija šokā, nespēdams saprast, kāpēc to vēlos. Es jutos tik nogurusi no šīm attiecībām, ka nespēju pat to kārtīgi paskaidrot. Vīrs vakarā vien pajautāja: “Ko man darīt, lai tu pārdomātu?”
Man vairs nebija ticības, ka viņš mainītos. Izspēru šādu frāzi: “Iedomājies, ja man ļoti, ļoti vienkārši gribētos iegūt ziedu, kas aug kalna pašā galā. Ja tu dotos tam pakaļ, tu riskētu ar savu dzīvību. Ko tu darītu?” Vīrs pateica, ka atbildi man pateiks rīt, un es atkal izplūdu asarās.
Pamostoties nākamajā rītā, es pamanīju, ka vīra nav mājās. Uz galda bija vēstule: “Mīļā, es nenorautu to ziedu tevis dēļ, bet ļauj man paskaidrot, kāpēc…” palika pavisam smagi to izlasot, tomēr turpināju.
“Kad tu strādā pie datora, tu vienmēr sajauc programmas un ielaid vīrusus datorā, tāpēc man vajag saudzet pirkstus, lai palīdzētu tev visu izlabot. Tu visu laiku aizmirsti atslēgas no mājām, tāpēc man vajag saudzēt kājas, lai katru reizi steigtos mājās un atvērtu tev durvis. Tev patīk ceļot, bet tu bieži pamanies nomaldīties nepazīstamā pilsētā, tāpēc man vajag saudzēt manas acis, lai parādītu tev ceļu. Katru mēnesi tevi moka sāpes, kad ierodas “ciemiņi”, tāpēc man vajag saudzēt manas plaukstas, lai ar to palīdzību nomierinātu tavas sāpes.
Tev patīk būt mājās, bet es uztraucos, ka tev būs garlaicīgi un vientuļi, tāpēc man vajag saudzēt savu muti, lai izklaidētu tevi ar jokiem un stāstiem. Tu bieži sēdi pie datora, bet tas slikti iespaido redzi, tāpēc man vajag saudzēt savas acis, jo kad mēs kļūsim veci, man vajadzēs palīdzēt tev sakārtot sirmos matus.
Es neticu, ka zieds, ko tu vēlētos, būtu tik košs kā mirdzums tavā sejā. Tāpēc, mīļā mana, es nevaru noraut to ziedu un nomirt, kamēr nebūšu pārliecināts, ka pasaulē ir kāds, kurš mīl tevi vairāk nekā es.
Asaras sāka tecēt pār maniem vaigiem uz vēstules un rindas vēstulē izplūda. Es turpināju lasīt. “Tagad, kad esi beigusi lasīt manu vēstuli, ja esi apmierināta ar manu atbildi, lūdzu, atver durvis, es stāvu ārā ar tavām mīļākajām smalkmaizītēm un svaigu pienu…”
Es pieskrēju pie durvīm un atvēru tās. Viņš stāvēja ar satrauktu seju, stipri saspiedis rokās maisiņu ar smalkmaizītēm un pienu. Tagad es saprotu, ka nekad un neviens mani nemīlēs tik stipri, kā viņš. Un tas zieds man nemaz nav vajadzīgs.
Tāda ir dzīve un tāda ir mīlestība. Kad tevi pastāvīgi aplenc ar mīlestību un rūpēm, tu pārstāj to manīt un cienīt, zaudē prieku un kļūsti akla pret īstu mīlestību, kas ir pavisam tuvu.
Atceries, ka mīlestība var tikt izrādīta dažādi. Vārdiem nekad nevajadzētu būt vērtīgākiem par darbību.