Kāda sieviete sociālajā medijā facebook dalās ar skaudru stāstu:
“Stāsts par mums🌗Šodien ārā ir lietus un pilnīgi nemīlīgs laiks, bet arī saulainā dienā mani šodien piedzīvotais sagrautu. Cēsīs ir jauka kafejnīca, T/C globuss, kur var nobaudīt, manu prāt labāko kafiju Cēsīs. Es ieeju pēc kafijas un man jāgaida rindā. Tā kā esmu pavisam saaukstējusies un galīgi gražīga lūdzu lai man pagatavo kafiju, bet es tikmēr ieiešu blakus esošajā Rimi pēc citrona. Ieeju Rimi, pańemu savu citronu, eju stāvēt kārtējā rindā. Man ir organiska nepanesamība pret rindā stāvēšanu, bet stāvot rindās var daudz ko novērot. Un man patīk vērot cilvēkus. Es pamanu sirmu kungu, kas rokās tur baltmaizes kukulīti. Viñš nesamaksājis dodas ārā no veikala. Izskatījās pavisam apjucis, itka nesaprazdams kur ir rindas beigas. Sirmo kungu aptur apsargs, skałā balsī saucot, Uz kurieni, un aizvsda pie kases. Es samaksaju un dodos uz kafejnicu pec savas kafijas. Nākot ārā no kafejnīcas pamanu burzmu veikalā no kura nupat izgāju. Apsargs ir aizturejis sirmo kungu. Es eju klāt un vaicāju,Vai onkolītim pietrūkst naudas. Apsargs saka jā, pietrūkst maizes kukulītim. Es saku, Es samaksašu. Viñi mani nesaprot. Es saku vel divas reizes, Es samaksāšu. Un apsargas apjēdz. Es sameklēju visu sīknaudu no maka un noberu pie kasieres. Steidzos ātri prom, jo visi cilvēki rindā uz mani skatās, kā uz kaut kādu nepareizo. Kādu brīdi pēc šī notikuma man iešaujas galvā doma, Kāpēc neviens no rindā stāvošajiem nepalīdzēja ar dažiem centiem? Man gribas raudāt un kliegt! Kur ir cilvēcība??? Šo visu es nerakstu ar domu, ka esmu labs cilvēks un lai kādu pamācītu. Neesmu cilvēks, kas daudz raksta postuss utt, bet šo visu es rakstu ar lūgumu. Sameklējiet cilvēcību sevī, nepaejiet garām bezpalīdzīgam cilvēkam.”