Pirms neilga laika “Facebook” vietnē kāda sieviete padalījās ar savu stāstu un dzīvi no savas bērnības. Par to, kā tajos laikos bija dzīve un kā viņa to izdzīvoja. Domājams, ka lasot šos vārdus, daudzi no jums atcerēsies tos foršos laikus…
Sieviete raksta:
“Uzaugu Latvijā.
Gājām uz skolu un atpakaļ ar draugiem. Ēšana restorānā NEKAD nav notikusi. Tā vienkārši nebija lieta.
Tu novilki savas skolas drēbes, tiklīdz pārnāci mājās un uzvelc savas rotaļu drēbes. Mums bija jāizpilda mājasdarbi, pirms mums bija atļauts spēlēt ārā. Mēs paēdām vakariņas pie galda.
Mūsu zvana telefons sēdēja uz mūsu ′′ telefona galdiņa ′′ galvenajā gaitenī un tam bija pievienota vads, tāpēc nebija tādas lietas kā privātas sarunas, mobilie tālruņi neeksistēja Televizoriem bija tikai daži kanāli. 3 patiesībā!
Pirms kanāla maiņas, mums bija patiešām jāpajautā Mēs spēlējām policistus un laupītājus, paslēpties un meklēt, izlaižot, futbolu ielās Palikt mājā bija sods, un vienīgais, ko mēs zinājām par ′′ garlaicību!” bija — ′′ Labāk atrodi ko darīt, pirms es tev to atrodu!”
LASI VĒL: DRAUDZENE PASTĀSTĪJA JAUNO MĒSLOJUMA VEIDU ORHIDEJĀM. PĀRIS REIZES IZMANTOJU UN AUGI ZIED BURVĪGI (FOTO)
Mēs apēdām to, ko mamma pagatavoja vakariņās, vai mēs vispār neko neēdām.. Visi bija laipni gaidīti un neviens nepalika mūsu mājās izsalcis Nebija ūdens pudelēs, dzērām no krāna vai dārza šļūtenes ārā (un visi bija veseli).
Mūsu iecienītākais našķis bija baltās maizes šķēle ar sviestu un cukuru (tas bija vēl garšīgāks draugu mājām).
Sestdienas rītos skatījāmies multenes un stundām ilgi braucām ar velosipēdiem, peldējām upēs un ik dienas lūgšanas par laiku. Mēs nebijām NEVIENA PAR NEVIENU. Mēs spēlējāmies līdz tumsai… saulriets bija mūsu laiks doties mājās (un vecāki vienmēr zināja, kur mēs atrodamies).
Ja nu kādam bija kautiņš, tad tā tas bija un mēs atkal nedēļu vēlāk bijām draugi, ja ne drīz. Mēs vērojām mūsu MUTHS ap mūsu vecajiem, jo visas mūsu tantes, onkuļi, vectētiņi, vecmāmiņas un mūsu vecāku labākie draugi bija mūsu VECĀKU paplašinājumi, un jūs nevēlējāties, lai viņi stāsta saviem vecākiem, ja jūs nepareizi uzvedāties!
Vai arī viņi tev dotu par ko raudāt. Šīs bija vecās labās dienas. Tik daudz bērnu šodien nekad neuzzinās, kā ir būt īstam bērnam. Man patika mana bērnība Labie laiki.
Kopējiet un ielīmējiet, ja tā bija jūsu bērnība!”