Pirms neilga laika kāda sieviete “Facebook” vietnā padalījās ar stāstu, kas liek aizdomāties par daudzām lietām.
Sieviete raksta:
“Tiem kam rūp. ❤️
Šodien gaidot rindā Paula Stradiņa slimnīcā pie Radioloģijas reģistratūras letes piegāja sieviete pensijas gados. Viņa vēlējās pierakstīties uz izmeklējumu.
Reģistratūras darbiniece viņai nosauca summu pāri 60€, uz ko pensionārīte atbildēja, ka viņai nav tik liela pensija, lai samaksātu šo summu, vai tiešām šogad vairs nav kvotu?
Darbiniece noraustīja plecus un teica nezinu vai būs. Pensionāre piecēlās un teica, paldies par laipnību ❤️ un ar vieglu smaidu pameta telpu.
Nu kā??? Kas tā par nolādētu situāciju valstī? Nav kvotu vai žēl kvotu? Kā var zagt acīs skatoties? Vai tiešām pensionārus nevar nodalīt citā kategorijā?
Piefiksēju vēl vienu pensionāri, viņa gan nebija tik pieklājīga. Viņa pierakstījās pie speciālista uz jūniju. Tas bija tuvākais pieraksts. Viņas atbilde. Cenzēju. Nezinu vai tik ilgi nodzīvošu.
Ejot prom man kaklā kaut kas sažņaudzās. Es nevarētu strādāt šādā specialitātē, katru dienu cilvēkiem atteikt. Par ko? Par to, ka viņi visu dzīvi ir maksājuši nodokļus valstij?
Kāpēc no pensijas tiek ņemts nodoklis? Tāpēc, ka viņi vēl dzīvo un staigā pa šīm nekvalitatīvajām, izdangātajām ielām? Kāpēc viņi nevar cieņas pilni nodzīvot savas vecumdienas?
Kamēr ‘Valsts vīri’ mūsu sabiedrību vienkārši grauj. Es vēlos dzīvot savā valstī ar prieku nevis riebumu, nesot ieguldījumu mūsu zemei. Bet… Redzot 1% no tā, kas notiek mūsu valstī. Mans entuziasms smagi mazinās. Cenšos tam neļaut sevi iespaidot, bet lai kā vēlētos, reizēm nesanāk.
Man žēl, žēl un vēlreiz žēl manas dzimtās zemes un cilvēku, kuri šeit ir ieguldījuši savu darbu un dvēseli. Jauku visiem dienu ☀️ un lai veicas VID deklarācijas iesniegšanā 👏🏻! Mīlestību, veselību un saticību Jums! ❤️”
