Šo jauno sievieti – grūtnieci es stacijā pamanīju jau piektdien, kad ar piepilsētas vilcienu braucu uz vasarnīcu. Viņa pilnīgā nolemtībā raudzījās ārā pa logu, sēdēdama uzgaidāmajā zālē. Nelielā somiņa viņai blakus liecināja, ka viņas brauciens nebūs ilgs un tāls.
Kad svētdien vakarā atgriezos, es atkal ieraudzīju to pašu sievieti gandrīz vai tajā pašā vietā. Seja izskatījās samocīta, acis asaru pilnas, tā pati soma, tas pats apģērbs. Man tas šķita aizdomīgi. Apsēdos blakus un uzrunāju viņu.
– Piedodiet par ziņkārību, meitenīt, bet redzēju jūs šeit jau piektdien. Jūs kādu gaidāt vai kas noticis?
Meitene nolaida acis, bija redzams, ka viņa knapi valda asaras.
-Nevienu es negaidu… ir noticis… mans civilvīrs mani padzina… Stacijā esmu jau trešo diennakti, man nav kur iet…
-Kā tā? Ak, Dievs, Kā jūs sauc?
– Katja … var uz „tu”.
– Tev droši vien gribas ēst, Katja?
-Nē, man ir nedaudz naudas, pīrādziņus kafejnīcā pērku.
– Brauksim pie manis, izgulēsies, paēdīsi siltu ēdienu, tad domāsim tālāk…
– Kaut kā neērti…
– Ejam, ejam…
Es izsaucu taksometru, un mēs ar Katju braucām pie manis. Dzīvoju es viena, esmu atraitne, bērni aizbraukuši kur kurais. Dzīvoklis man liels, var arī dot pajumti nabaga meitenei. Pabaroju es Katju, noguldīju, visas sarunas atlikām uz rītu.
Nākamajā dienā brokastu laikā viņa man izstāstīja savu dzīvesstāstu. Viņai bija divdesmit gadi. Atbraukusi uz pilsētu kaimiņu ciema, kur dzīvoja ar savu civilvīru. Vecāku viņai nebija jau sen, bet tante, kura viņu bija audzinājusi, nesen mirusi. Tantes bērni māju, kurā viņa bija dzīvojusi, pārdevuši. Civilvīrs dzēris. Kad Katja palikusi stāvoklī, vispār kā zvērs palicis, trakojis roku pret viņu pacēlis un galu galā vispār padzinis.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!