Esmu viena tāpēc, ka man nav mērķa „nebūt vienai”.
Šis derdzīgais puskompliments katru reizi izsit mani no sliedēm!
Pirmkārt, kur jūs redzat saikni starp skaistumu un vīrieša esamību? Otrkārt, nekādi nevaru saprast – ja man nav attiecību, tad tas nozīmē, ka man katrā ziņā ir kāda plaisa? Ak, nē, draugi viss ir daudz sliktāk. Es esmu viena tāpēc, ka man nav mērķa „nebūt vienai”…tā, lūk, iedomājaties tikai…man nav akūtas nepieciešamības „tikt pie vīrieša”, un vēl mazāka vajadzība „iziet pie vīra.” Un es neesmu nekāda asā feministe. Viss ir gluži pretēji, es esmu pārāk naiva.
Tā nu ir sanācis, es ticu mīlestībai un tīrām attiecībām. Un kamēr šī ticība manī būs dzīva, uz ko mazāku es neparakstīšos. Jūs varat man stundām ilgi lasīt lekcijas par tēmu „vīrieši ir poligāmi radījumi”. Varat pārliecināt par to, ka esmu vecmodīga, sena, muļķe un dzīvoju bērnu fantāzijās. Taču es drīzāk priekšroku došu vientulībai nekā tiem niekiem konfekšu formā, ko jūs tik dedzīgi cenšaties man iesmērēt.
Es nekad nesapratīšu sievietes, kurām ir vajadzība nevis pēc sava vīrieša, bet vienkārši nepieciešamība, lai būtu vismaz kaut kāds vīrietis. Vai tās, kuras izmisīgi visiem spēkiem cenšas pēc iespējas ātrāk apprecēties, jo ir „pienācis vecums”. Pie Velna, kāds te vecums?
Jūs, ko, ņirgājaties?
Varbūt es kaut ko šajā dzīvē nesaprotu, taču, manuprāt, nepieciešamība pēc tuvības, intīmām attiecībām, laulības un vēl vairāk – bērniem, ir kaut kas, ko normāla sieviete var piedzīvot kopā tikai ar NOTEIKTU CILVĒKU! Un nevis tāpēc, ka viņai pēkšņi ir pamodušies instinkti un ir „pienācis laiks”, un viņa hops, skrien meklēt tēviņu. Pati. Pēc iespējas ātrāk…tūlīt.
U pēc tam pēkšņi izrādās, ka tas nepavisam nav tas, par ko viņa sapņoja. Asaras, puņķi un šķiršanās. Nē, paldies, atstājiet to visu sev. Man ir cits mērķis, jo es gribu mīlēt un būt mīlēta! Tā lūk! Ne vairāk un ne mazāk. Gribu būt kopā ar tuvu cilvēku, nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka viņš man ir dārgs.
Un, lai viņam, pirmkārt, no manis būtu vajadzīga es pati, nevis tas, ko es viņam varu piedāvāt…gribu, savas attiecības novest nevis līdz kāzām, bet nodzīvot kopā līdz pašai nāvei…
Gribu būt uzticīga meitene un cienīga sieva. Bērnu nevis vienkārši „dabūt”, bet uzdāvināt mīļotajam cilvēkam. Un būt laba māte. Vēlos veidot savu likteni, neskatoties pa malām, bet dzīvojot balstoties uz sajūtām un prātu.
Sabiedrība var uzspiest visu, ko vēlas. Bet tikai mēs paši izlemjam, ko ar to darīt. Esmu pārliecināta, ka ir vēl kāds, kas domā tāpat. Nezinu, cik reizes vēl man būs jāapdedzinās pirms es satikšu savu laimi. Taču, ja arī nesatikšu, tad labāk palikšu godīga pret sevi, neiztērējot sevi kam nevajadzīgam.
Vienkārši būšu „skaista un viena”…
Avots: https://econet.ru