Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.
Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas
Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.
Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.
Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.
Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.
Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.
Dzīve ir pastāvīga kustība
“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.
Taču pareizāka ir cita doma:
Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.
Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.
Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”
Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.
Tu pats pastāvīgi mainies
Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.
Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.
Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.
Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!
Avots: http://www.econet.ru