Vardarbībā cietušam zīdainim meklē vecākus

Esmu žurnāliste 17 gadus. Brīžam gribas būt spoži manikīrētai skaistulei un strādāt, kur citur. Pārāk reti man izdodas lielas lietas. Labi,pēc mana raksta palīdz saziedot puisim ar bērnu trieku un viņš tiek līdz paralimpiādei Rio. Taču lielās līnijās nekas nemainās. Pierādījums. Pērn facebook lietoto apģērbu forumā atklāju, ka bērnunama bērni slimnīcas palātās ir vieni. Gan slimnīca, gan bērnunams solījās taisīt aukļu servisu. Nekā. Neesot sanācis.Esmu nogurusi no tā, ka nespēju iekustināt cilvēkus, un no tā, ka vēlos, lai arī viņiem sirds būtu sirdij paredzētajā pusē nevis atrunāties ar to, ka strādā likuma ietvaros.

Šā gada vasara un intervija ar bērnu reanimatologu mani sakustināja.Kāds domā līdzīgi. Pēc intervijas Reinis pastāstīja, ka reanimācijā tikko bijis 4 mēnešus vecs bērns ar galvas traumu, arī kratīts un purināts.Un viņš reanimācijā ir otro reizi. Pēc pirmās reizes atdots ģimenē. “Nenosaragājām,” teica Reinis. Jā, nenosargājām, jo 4 mēnešus vecais Aleksandrs (vārds mainīts) ir mūsu visu. Kad Reinis bija viņu beidzis sargāt, to sāku darīt es – painteresējos, vai nodaļā viņu kāds uzpasē. Jā. Nākot mamma, jo saskarsmes tiesības nav atņemtas. Aukļu servisa joprojām šādiem gadījumiem nav. Tad es piezvanīju Rīgas Bāriņtiesai, kura bija drīz vien klāt slimnīcā un pēc atveseļošanās puika nonāca bērnunamā. Nesen tajā viesojos. Redzēju Aleksandru. Aprūpēts. Otro mēnesi bāriņtiesa nevar atrast viņam audžuģimeni. Paši atzina, ka nespēj,un ir izdarījuši visu.Atļāva to darīt man (jo Rīgas Bāriņtiesai nav fb konta – diez kā viņi domā sasniegt to auditoriju, kas nelasa bukletus un neskatās ziņas, jo mājās nav televizora.)

Iespējams, bāriņtiesa tiešām šo 2 mēnešu laikā ir apzvanījusi visus kandidātus. Iespējams. Vismaz audžuģimeńu biedrībai Terēze viņi nebija zvanījuši. Taču kopumā Latvijā ir par maz audžuģimeņu, kuras varētu tā pēkšņi paņemt ģimenē zīdaini. Tātad, nestrādāt algotu darbu.

Aleksandrs ir foršs puika. Nedaudz kavējas viņa attīstība, bet nedaudz, tāpēc būtu jābraukā uz fizioterapijām un ergoterapijām. Domāju, ka visvairāk par visu viņam vajag tuvus cilvēkus nevis bioloģiskos, kuriem, protams, ir dots laiks laboties un ar bērnu saskarties. Es ļoti vēlos, lai Aleksandrs nenonāk atpakaļ vardarbīgā ģimenē. Norvēģijā šie cilvēki nekad neredzētu savu bērnu un jau būtu cietumā. Protams, es nezinu kā ir vislabāk. Neesmu tiesa, neesmu bāriņtiesa. Esmu tikai cilvēks, kurš padod tālāk informāciju. Katrs pats var izdomāt, ko ar to iesākt.

Es ceru,ka mums ar feisbuku abiem izdosies. Tātad,feisbukspēks – share!Meklējam Aleksandram ģimeni ar audžuģimenes statusu. Ja neatrodam, varbūt kāds no Jums vēlas kļūt par audžuģimeni? Jo ai, cik žēl, ka bērnunamos ir zīdaņi, bet, ko paši darām, lai tas tā nebūtu? Vienkārši ejam uz tuvējo bāriņtiesu un piesakāmies par tādu kļūt, un gaidām kursus, kas ir divreiz gadā. Rudens sesiju jau esat nokavējuši. Pavasarī ir nākamie, kas ilgst aptuveni mēnesi. 

Latvijas lepnuma laikā visi mēs mākam raudāt par labajiem cilvēkiem, taču neviens neliedz par tādiem kļūt pašiem. Jo – vissvarīgākais brīdis ir tagad. Es ļoti priecātos, ja Jūs man nesūtītu vēstules, bet kontaktētos ar Rīgas Bāriņtiesu vai savu reģionālo bāriņtiesu. Man ir jāpabeidz liels raksts, ko kopā ar kolēģi Gunitu urbjam kādu mēnesi. Tas būs par to, kāpēc Latvijā vispār vēl eksistē bērnunami,un ko darīt,lai to nav. Tiekamies žurnālā!