Tu stāvi lielveikalā, nervozē, nevari izvēlēties produktus, jo blakus esošā māmiņa nespēj nomierināt savu raudošo bērnu. Ko jūs domājat par to? Maz ticams, ka jūsu domas ir žēlsirdīgas, vai ne?
Jaunā māmiņa no Rietumvirdžīnijas publicēja ierakstu Facebook, kas liks jums domāt divreiz, pirms spriest par vecākiem, kuru bērni neklausa un sarīko scēnas sabiedriskās vietās.
Elija Brozera- pēc pirmā acu uzmetiena, nekas īpašs- māte ar diviem bērniem. Bet pirms divām nedēļām ar viņu un viņas bērniem lielveikalā atgadījās kāds ļoti nepatīkams stāst. Meitene nofotografēja sevi ar asarām acīs un publicēja ziņu par sarežģīto mammu likteni.
mammu būšana. Nekādu krāsu filtru, laba apgaismojuma un jaunas lūpu krāsas uz foto. Tikai netīri mati, vakardienas meikaps, ko man nebija laika nomazgāt, un asaras. Būt mātei ir grūti. Un būt vientuļai mātei vēl grūtāk.”
Tālāk Elija stāsta par to, kā viņas “zēni – eņģeļi” nepavisam ne “eņģeliski” izturējās brauciena uz pārtikas preču veikalu laikā. Nevis mierīgi gaidīja kamēr māte izvēlas produktus, bet sarīkoja īstu slaktiņu kādā lielveikalā! Viņas jaunākais dēls neatlaidīgi raudāja, bet vecākais skrēja pa veikalu un atvēra saldēšanas kameras durvis. Nu, kurš ko tādu paciestu?
Pēc tam visi sašutusi skatījās uz nerātnuļu mammu. Pēc viņas teiktā, tas izsauca viņai ļoti emocionālu reakciju.
“Viņi nepazīst mani kā cilvēku. Viņi nepazīst mani kā māti. Viņi nezina manus bērnus. Viņiem nav ne jausmas, ko es apprecēju, pirms mani bērni piedzima. Un viņi nezina, kāda iemesla dēļ mana laulība izjuka. Viņiem nav ne jausmas, cik grūti būt vientuļai mātei.”
Cilvēkiem ir ļoti viegli spriest par citiem pēc jebkuras vienas situācijas. Bet patiesība ir tāda, ka šī situācija nevar parādīt visu ainu.
“Man ir ļoti grūti, kad mani nosoda. Dažreiz es varu kontrolēt savus bērnus, bet dažreiz es nevaru. Dažreiz viņi klausās mani, bet dažreiz ne. Dažreiz es varu tikt ar viņiem galā, bet dažreiz man nolaižas rokas.”
Sava ieraksta beigās Elija atgādina cilvēkiem par pacietību, par to, ka jums ir jābūt atturīgākiem savos novērtējumos, lai citus neievainotu.
Šis stāsts patiešām liek padomāt par to, cik bieži mēs esam pārāk virspusēji…