Sieviete teica, ka esot Žanna. Godīgi pastāstīja par attiecībām ar manu vīru. Izrādās, ka kopā jau viņi ir jau vairāk nekā gadu. Bija ļoti aizvainojoši. Mēs taču tā mīlējām viens otru. Izveidojām ģimeni, devām dzīvību diviem cilvēciņiem. Mīlam savus puisēnus. Sanāk, ka viņš nodeva gan mani, gan bērnus.
Žēl, bet šis solis kļuva par normu mūsu ģimenē. Nācās dzīvot tālāk.
Gāja gadi, Žannu nomainīja Olesja, pēc tam Ivanna, tad Margarita, vēlāk Viktorija. Visus šos vārdus es ne pēc savas gribas uzzināju gan no draugiem, gan nejauši ieraugot vīra telefonā. Turējos bērnu dēļ. Vēlējos, lai bērni aug pilnā ģimenē. Ļoti pārdzīvoju, ka tad, ja mēs ar vīru beigtu attiecības, Vaņa un Koļa neredzēs tradicionālo ģimenes ainu un nespēs izveidot savējo.
Ar gadiem nāca saprašana, ka Deniss vienkārši ir tāds cilveks. Nu nevar viņš dzīvot mierīgi ar vienu sievieti. Viņam vajadzīga daudzveidība. Nespēj viņš apvaldīt sevi un būt uzticīgs. Nevaru teikt, ka mans vīrs ir slikts cilvēks. Viņš centās un patiešām vēlējās ģimeni. Nezin kāpēc velk viņu sānis un neko Deniss ar to izdarīt nevar.
Bērni izauga un es beidzot vēlējos izšķirties
Kad mūsu puikas izauga un devas veidot savu dzīvi, ciest vairs nebija iemesla. Mēs ar Denisu gadiem bijām dzīvojuši kā kaimiņi, nevis kā mīloši partneri. Bijām kļuvuši sveši viens otram. No bijušajām jūtām vairs pāri palicis nebija nekas. Ar šķiršanos nolēmām nevilcināties. Bez liekas drāmas sadalījam īpašumu uz pusēm. Un atvadījāmies.
Un es sāku pierast pie savas pieticīgās dzīves. Bērni nevēlējās mani satraukt un par tēvu nerunāja. Taču ar viņu tikās. Zinu, ka bijušais vīrs centās piedalīties dēlu dzīvē. Kā vareja, tā palīdzēja puikām. Tas mani priecēja. Sākumā man bija grūti. Nebiju pieradusi pie pilnīga tukšuma mājā. Taču pamazām sāku piepildīt savu dzīvi ar jaunām interesēm, iepazinos ar jauniem cilvēkiem. No jauna iepazinu sevi. Mēģināju ko jaunu un veidoju savu dzīvi daudzveidīgu.
Vīrs aizgāja un atgriezās
Tā pagāja gandrīz 12 gadi. Dzirdu zvanu pie durvīm, uz sliekšņa stāv mans bijušais vīrs. Gadi ir mainījuši Denisu ne uz labo pusi. Jautāja, vai var ienākt. Uzvārīju tēju. Bija jūtama neveiklība. Pavisam nebiju gatava tā pēkšņi bez brīdinājuma satikt bijušo vīru. Pie tējas tases viņš sāka stāstīt par savu dzīvi.
Staigāja viņš no vienas sievietes pie citas. Bet laimi tā arī neatrada. Arī veselība pievīla Denisu. Man likās, ka viņš ir novecojis nevis par divpadsmit gadiem, bet par visiem trīsdesmit. Nu švaki viņš izskatījās. Stabilitātes viņa dzīvē galīgi nebija. Pastāvīgi ķērās pie dažādiem darbiem, bet nevarēja ilgstoši noturēties vienā vietā. Un kļuva pilnīgi nestabils. Lūdza piedošanu. Lūdzās pieņemt viņu un sākt mūsu dzīvi no jauna.
Es nezinu, ko darīt. Gandrīz divpadsmit gadus viņš ne reizi nepainteresējās, kā man iet. Man visu laiku bija grūti. Bet diemžēl saprotu, ka tomēr jūtas pret bijušo vīru bija palikušas. Nevienu citu es iemīlēt nespēju. Tagad viņam vajadzīga palīdzība. Varbūt ir vērts aizmirst bijušo un piedot? Viņš taču ir manu dēlu tēvs. Un galu galā, ne jau svešs cilvēks. Denisam pagaidām atbildi neesmu devusi. Domāju. Cenšos izlemt, kā rīkoties pareizi.