Līderisma eksperts, psiholoģisko bestselleru autors Tims Elmors savu pētījumu gaitā ir formulējis tipiskākās kļūdas bērnu audzināšanā, kas programmē bērnus būt nepārliecinātiem par sevi un ierobežo spējas būt veiksmīgiem karjerā, privātajā dzīvē un dzīvē vispār.
1. Mēs neļaujam bērniem riskēt.
Mēs dzīvojam bīstamā pasaulē, kurā pārbaudījumi ir uz katra stūra. Lozungs “Drošība – augstāk par visu” pastiprina mūsu bailes pazaudēt savus bērnus, tāpēc mēs sargājam viņus, kā nu vien varam un protam. Eiropas psihologi atklājuši faktu, ka, ja bērni nespēlējas “uz ielas”, ja viņiem ne reizes nav nācies nokrist un sadauzīt ceļgalus, tad pieaugušo dzīvē viņi sirgst ar dažādām fobijām.
Bērnam ir jānokrīt daudzas reizes, lai saprastu, ka tas ir normāli. Pusaudžiem vajag strīdēties un pārdzīvot pirmās mīlestības mokas, lai iegūtu emocionālo briedumu, bez kura grūti uzbūvēt ilgstošas, stabilas attiecības.
Izslēdzot no bērnu dzīves risku, vecāki rada viņos augstprātību, iedomību un zemu pašapziņu nākotnē.
2. Mēs pārāk ātri metamies palīgā.
Šodienas jaunā paaudze nav attīstījusi sevī dažas īpašības un prasmes, kas bija raksturīgas jauniešiem 30 gadus atpakaļ. Kad mēs pārāk ātri steidzamies palīgā un pārāk centīgi rūpējamies par viņiem un viņu drošību, mēs bērniem atņemam vajadzību pašiem meklēt izeju grūtās un sarežģītās situācijās.
Agri vai vēlu viņi saprot, ka kāds viņus vienmēr izglābs: “Ja es kļūdīšos vai nesasniegšu mērķi, mamma un tētis noteikti to izlabos un novērsīs sekas.” Kaut arī patiesībā pieaugušo attiecību pasaule ir uzbūvēta pavisam savādāk.
Jūsu bērni var izrādīties nepiemēroti pieaugušo dzīvei.
3. Mēs pārāk ātri sajūsminamies un cildinām viņus.
Kustība par pašvērtējuma paaugstināšanu sākās jau baby-boomer paaudzes laikā un 80tajos gados jau laida savas saknes skolā. Noteikums “katrs dalībnieks saņem uzvaras kausu”, ļauj katram bērnam sajusties īpašam. Taču pētījumi liecina par to, ka tādai metodei ir neparedzamas sekas.
Pēc kāda laika bērns saprot to, ka vienīgie cilvēki, kam viņš patiešām ir īpašs, ir viņa vecāki, bet pārējie tā neuzskata. Un tad bērns sāk šaubīties par savu vecāku objektivitāti. Viņam ir patīkami būt slavētam, taču skaidrs, ka tas nekādīgi nav saistīts ar reālo patiesību.
Ar laiku šie bērni iemācās krāpties, mānīties, izlocīties, pārspīlēt, lai izbēgtu no neērtās realitātes. Tas viss tāpēc, ka bērns nav spējīgs piemēroties grūtībām un reālajai dzīvei.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!