Šis stāsts norisinājās kādā Krievijas mazpilsētas ģimenītē, kura sākotnēji sastāvēja no 3 cilvēkiem – tēva, mātes un septiņus gadus vecā dēla. Ar laiku ģimenes galva sāka lietot aizvien vairāk alkohola, un tas viss noveda tik tālu, ka sieva nolēma šķirties no sava vīra.
Attiecīgi sieva dēlu paņēma pie sevis un jau pēc neilga laika sāka dzīvot atsevišķi no sava bijušā vīra.
Kad dēls Vlads sāka mācīties otrajā klasē, mammai pēkšņi bija insults. Diemžēl no šī negadījuma Taņas labā ķermeņa puse bija pilnībā paralizēta. Attiecīgi mammas sliktā veselības stāvokļa dēļ Vladu vajadzēja ievietot bērnu namā, bet mazais puisēns pamatīgi spurojās pretī.
Lai Vlads varētu palikt kopā ar mammu, kaimiņiene bāriņtiesā noformēja adopcijas dokumentus. Kopš tā laika mazais puisēns pilnībā uz saviem pleciem uzņēmās rūpes par māti. No tēva puses puika nedz gaidīja, nedz arī cerēja jebkāda veida atbalstu. Zēns uzzināja, ka pāris gadus pēc šķiršanās no mātes tēvs sadega ugunsgrēkā.
Vlads uzņēmās rūpes ne tikai par māti, bet arī par visa veida mājas darbiem. Un viņi dzīvoja pavisam vecā mājā, kurā nebija ne ūdens pievada, ne kanalizācijas, ne siltināšanas. Kad Vladam palika sešpadsmit gadu, par viņu un mātes dzīves notikumiem sāka interesēties vietējā prese. Pēc tam Vladu un Taņu jau rādīja vietējā televīzijā.
Pēc šī stāsta publiskošanas, ģimenes dzīve mainījās uz labo pusi. Vietējie ierēdņi Taņai un Vladam piešķīra dzīvokli jaunā mājā. Taņa tika nosūtīta uz pārbaudēm pie atzītiem ārstiem, bet pēc tam uz sanatoriju. Tagad Vlads ir absolvējis vidusskolu un iestājies vietējā tehnikumā.
Viņa dzīvei vajadzētu būt par piemēru visiem mūsdienu jauniešiem, jo tik reti mēs redzam tik lielu mīlestību, pūles un rūpes. Un agri vai vēlu šīs pūles dzīvē atmaksājas. Ja tevi vismaz nedaudz aizkustināja Vlada dzīvesstāsts, tad dalies ar to, lai to izlasa pēc iespējas vairāk jauniešu!