Vai esiet kādreiz aizdomājušies par to, kāpēc bērni ar mums nepavada laiku? Varbūt tāpēc, ka tad, kad viņi bija maziņi, mēs nevarējām atrast laiku, lai vienkārši ar viņiem pabūtu kopā un atliktu visas savas darīšanas?
Bērnība ir visvārīgākais un neaizsargātākais cilvēka dzīves posms.
Un ja ikdienā rūpes mēs noliekam pirmajā vietā, nevis ieklausāmies bērna vajadzībās, tad vai vecumdienās mums ir tiesības pieprasīt, lai bērni mums velta savu laiku? Piedzemdēt un nodrošināt bērnu – tā nav audzināšana.
Nodrošināt bērnu ar materiālām lietām un mācīt ar vārdiem, tā nav audzināšana. Bērniem vairāk kā izglītošana nepieciešama mīlestība.
Vai arī Jūs šo jautājumu dzirdiet tikpat bieži kā es?
Bērni ar mani kopā grib pagulēt katru vakaru, tāpēc, ka viņi mīl kopā ar mammu pavadīto laiku. Tā ir mana mīļākā frāze uz visas pasaules. Kāpēc? ļaujiet man pastāstīt…
Mēs esam kupla ģimene – 10, 7 ar pusi, 6 un 4 gadi. Ziniet, ko mans septiņgadīgais dēls man katru vakaru prasa, kad eju viņu sabučot?
“Mammīt, pagulēsi ar mani?”
Ir skumji apzināties, ka lielākoties es atbildu:
“Tikai uz sekundi, mīļais. Man jāskatās vai tavi brāļi un māsas ir aizmiguši. Man jāsatīra virtuve. Vēl jātiek galā ar pierakstiem darbam.”
Būtībā es pasaku – tikai sekundīti, jo man ir citas svarīgākas darīšanas.
Zinu, zinu, ka mēs nevaram gulēt visu nakti. Iedosi mazo pirkstiņu, aprīs visu roku… Kad paguļam 5 minūtes, viņi jau grib 10, kad paguļam 10, tad jau grib pusstundu.
Bet… Ziniet ko? Pāris gadus atpakaļ mūsu ģimenes draugs nomira miegā. Pēc nedēļas citā pilsētā 7 gadīgs puisēns nomira spēlējoties pagalmā. Man par to ir tik grūti runāt un rakstīt.
Tagad, kad dēls jautā vai es varu pagulēt viņam līdzās, tas ir pats labākais, kas var vakaros notikt. Jo es dzirdu tādas lietas, kuras septiņgadīgie jau sen kā vairs vecākiem nestāsta:
“Šodien matemātikā bija kontroldarbs un es dabūju desmit! Redzi, mamm? Es to paveicu!”
“Mamm, atceries tu man teici, ka futbolā jāpalīdz brālim, kad viņš piekūst? Es palīdzēju. Es uzreiz skrēju, kad tētis teica. Es pat viņam teicu, ka viņš izturēs! Brālis teica, ka viņam no skriešanas sāp vēders, bet es teicu, ka viņš var skriet lēnāk un es teicu, ka paskriešu ar viņu, lai arī skriet lēnām ir tik GARLAICĪGI, mamm!”
Tas viss notiek, kad mēs atliekas visas rūpes. Tas notiek tad, kad mēs aizmirstam par visām lietām, kas mums jāizdara vai kuras gribam izdarīt.
Mana vecmāmiņa teica, lai mēs izbaudām bērnus, kamēr esam viņiem vajadzīgi. Viņa arī teica, ka nesaprot, kāpēc cilvēki dzemdē bērnus, ja ar viņiem galīgi negrib pavadīt laiku. Viņa teica, ka mīl audzināt savus bērnus un zina, ka es darīšu tāpat.
Mani un vīra vecāki visu laiku man atgādina, ka pienāks brīdis, kad bērni ar mani vairs negribēs pavadīt laiku un tas sāpina manu sirdi. BET! Tā diena nav šodiena, šovakar es pagulēšu līdzās savam dēlam un pārējiem bērniem un es gribi lai viņi saprot, ka: