Kāda sieviete dalījusies ar piedzīvoto sociālajā vietnē “Facebook” rakstot:PAR IKDIENIŠĶO VARDARBĪBU
Sākšu ar to, ka saprotu, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam ir daudz par daudz izsaukumu un darba. Taču vienlaicīgās kampaņas – nesauc ātros, izārstē pats, ja dzērājs, tad ej droši garām kopā ar vispārējo lūgumu sabiedrībai tapt mazāk vienaldzīgai – jā, tas mani mulsina. Pat nerunājot par kampaņām pret vardarbību ģimenē –redzi – ziņo, neej garām, tā nav ģimenes iekšējā problēma, negaidi, ka viņi paši to atrisinās.
Mēs stāvējām uz tiltiņa un ironiskā kārtā runājām paši par savām attiecībām, kad divu cilvēku konflikts kļuva aizvien skaļāks un agresīvāks. Konflikts, šķiet, bija par telefonu, kuru vīrietis sievietei atsakās atdot. Viņi bija diezgan tālu, taču labi saredzami, kad vīrietis viņai iesita. Tas it kā bija sagaidāms, taču uz mirkli uzkārāmies –ko tagad. Vīrietis šo īso sprīdi izmantoja, lai viņai iespertu pa galvu. Sieviete zaudēja samaņu, mans draugs devās ar vīrieti draudzīgi patērzēt, es zvanīju 112.
Teicu uzreiz, ka nezinu, vai man vajag policiju vai ātros, situācija tāda un šitāda, sieviete bezsamaņā, vīrietis sit, abi nav skaidrā, esmu uz Carnikavas gājēju tiltiņa, viņi lejā. Man saka, ka savienos ar mediķiem, viņi paši paņemšot policiju līdzi. Savieno. Stāstu NMPD to pašu. Un man saka “viņi paši tiks galā”. Forši, vai ne? Kampaņa pret vardarbību ģimenē izdevusies. Pārjautāja vairākas reizes, vai sieviete bezsamaņā. Jā, es redzēju, kā viņš viņu mēģināja piecelt. Varbūt es varu pieiet klāt, pārbaudīt. Gan jau ka neesot. Nē, es negribu iet klāt, man bail, paldies. Tur tas vīrietis aizvien ir. Kad piegāju tuvāk, redzēju visur asinis, viņa dūre asinīs, asfalts asinīs un tā tālāk. Es esmu nedaudz satraukusies, jo paralēli redzu, kā mans draugs ar šo vīrieti runā, viņi abi stāv uz trepēm, saprotu, ka labi mērķēts sitiens arī no reibuša cilvēka, uz trepēm var nebeigties labi.
Bet cenšos pārliecināt, lai atbrauc. Nākamā problēma ir tāda, ka vajag adresi- Carnikavas gājēju tilts neder. Kādu mirkli apsveru pieminēt, ka garākais gājēju tilts Latvijā, Google map’os un Waze ir. Pati pie sevis uzjautrinos par sevi. Bet māju vai ielas nosaukuma nav, vietu tiešām var atpazīt tikai pēc tilta. Skatos tajos pašos google mapos, kamēr man saka, lai tomēr to adresi pameklēju, piedāvāju tuvāko ielu, ko redzu- Atpūtas iela. Taču saku, ka nezinu, saku, ka var meklēt pašu tiltu. Pārjautā vēlreiz, vai nav viss atrisinājies pats no sevis. Tajā brīdī redzu, ka vīrietis nikni kaut ko saka manam draugam, saku- klau, varbūt brauciet, varbūt, ja jums ar sievieti bezsamaņā nepietiek, mēs tiksim pie papildu traumām.
Pieeju pie drauga, viņš mēģina palīdzēt čalim atrast telefonu, zvana. Zālē guļ. Aifouns starp citu, neslikti. Bet kas tikmēr notika šajā sarunā? Draugs saka, ka viņš arī īsti nesaprot, ko darīt. Sist vīrieti, jo viņš sit sievieti, nav pārāk loģiski, vismaz, ja tas nenotiek vienlaikus, lai aizstāvētu sievieti. Vīrietis pāris reizes papurinājis sievieti, sapratis, ka tiešām bezsamaņā, tad sācis rakņāties pa viņas somu. Izvilcis maku. Mans draugs mīļi lūdzis, ka moš nevajag. Varbūt ne pārāk mīļi, nezinu. Bet vīrietis paskatījies uz viņu, paskatījies uz sievieti, ko tikko izrubījis, un nikni teicis, ka mans draugs var atp***ies, jo šī ir viņa sieva. Viņš varot dokumentus parādīt. Un ar savu sievu, protams, var darīt, ko grib. Tad viņi kādu mirkli parunāja par to, vai mans draugs grib pa seju vai varbūt grib iet prom, vienojās, ka nebūs ne viens, ne otrs. Guys talk, ya know? Un tajā brīdī sieva nāk pie samaņas, un, ņemot vērā, ka kādu brīdi uz mani jau ir tā kā dots spiediens, ka paši tiks galā, gan jau aizies, kamēr atbrauks, nav ko, es arī apsveru zvanīt 112 un atsaukt izsaukumu. Jo viņi tiešām ceļas kājās un draudzīgi ies. Viņš pat palīdz viņai piecelties. Es iztēlojos to nīgro dispečeri, kas mani lamā, par laika tēriņu, un zvanu 112 vēlreiz. Saku, ka iet prom, ka laikam jau viss labi… un tajā brīdī džeks domā, ka attālums drošs, sāk to sievieti no jauna štaukāt. Lai brauc, vismaz paskatīsies, vai viss labi, saka 112 dispečere. Kas nav NMD dispečere.
Zvana ātrie. Atpūtas iela diemžēl ir otrā pusē. Iedodu draugam, viņš pastāsta, kur esam. Bet sieviete atguvusi samaņu, bet vīrietis turpina sist. Nedzirdu atbildes, bet saprotu, ka tiek nolemts, ka viss diezgan ok, ja jau samaņa ir, tomēr tilts garš, kamēr atbrauks apkārt. Garākais Latvijā, kā jau minēju. Ātrie piedāvā spožu domu – lai mēs pajautājot viņai pašai, vai nevajag ātros. Sieviete ir stipri dzērusi, ļoti uzstājīgi lūdzas vīrietim, seko viņam, lai arī viņš turpina fiziski viņu ietekmēt. Kā jums liekas, ko viņa teiks? Pie tam mēs jau esam diezgan pakomunicējuši priekš garāmgājējiem, tagad mēs viņiem sekojam, un kaut kādas pašaizsardzības iemaņas ir tikai vienam no mums. Labi, ātrie saka, ka nebrauks, draugs ne pārāk ticošā balsī lūdz, varbūt varot vismaz pašvaldības policiju atsūtīt. Nezinu, varbūt nemākam mēs pareizos atslēgas vārdus.
Ko tālāk? Kaut kā roka neceļas braukt prom. Zvanu policijai pa taisno. 110. Saku, ka var jau būt ka neko, es te jūs tā stulbi traucēju, ātrie mani jau atšuva. Dispečere komentē, ka tas nav normāli. Es jūtu atvieglojumu, man jau likās, ka mana realitāte nav pareiza. Dispečere noprasa visu informāciju, pajautā detaļas, es viņai iedodu arī mašīnas numuru, kur dāma ir iesēdusies patlaban. Visā šajā laikā garām brauc un iet cilvēki, kas ieinteresēti atskatās- jo abi aizvien kliedz un ir ļoti skaļi. Atrodu vienu adreses plāksnīti. Adrese patiešām ir “Gaujas tilts”. Gadās. Dispečere saka, ka tūlīt sakontaktēs vietējo policiju. Atvadāmies. Paši beidzot sēžamies savā mašīnā un braucam prom. Ir cerība, ka būs izdevies nebūt vienaldzīgiem garāmgājējiem, bet nevar zināt, vai šim laikietilpīgajam procesam būs kāda jēga.
Es saprotu ideju, ka dzērāji ir dzērāji, ko tur daudz. Bet ja mēs redzam, ka viens otru sit, un sakām- ek, paši tiks galā, ko tas tieši nozīmē? Ka esam jau nolēmuši, ka šie ir neglābjami sabiedrības atkritumi, ja sit, tad sit? Varbūt vajadzēja pateikt, ka džekam aifouns? Uzreiz izklausītos labāk, ne?
Mēs neesam bez vainas. Mēs nebijām lietišķi, mēs nesagūglējām adresi, kad mūs steidzināja, mēs, iespējams, izlaidām detaļas, kas mainītu attieksmi. Tomēr mēs neesam trenēti, ko šādās situācijās darīt. Varbūt vajadzētu? Kaut kur starp mājturību un darbmācību skolā iespiest mazu – ko darīt, ja tu redzi, ka kādam cilvēkam fiziski dara pāri? Nezinu. Es ilgi atcerēšos to asiņaino asfaltu, džeka spērienu, sievieti, kas zaudē samaņu, un bezkaislīgu “paši tiks galā”. Bet es, protams, saprotu, ka daudziem šādi skati ir ikdiena. Tad kāpēc nav arī standarta veidi, kā tikt galā? Labi, negribat braukt. Bet nezinu, iesakiet mums, kādiem sociālajiem dienestiem piezvanīt?
P.S. Ai, kam mums to Stambulas konvenciju, ne?