Kāda Facebook lietotāja vārdā Solvita dalījās savās pārdomās par to, kas noticis pēdējā nedēļas laikā, jo īpaši par lielo ugunsgrēku.
Solvita raksta:
“Cilvēki, neejat mežā.
Ja nevarat bez smēķēšanas, alus dzeršanas un klaigāšanas – mežā neejat!!!
Nemaz tuvumā neejat!!!
Brauciet uz festivāliem (jo tālāk, jo labāk), staigājiet pa pilsētu, sēdiet krogos!
Visiem būs labāk.
Stāsts zemāk:
Kādas dienas atpakaļ kopā ar Raivo devāmies gaileņu medībās. Jā, jūs jau zināt, kā tas ir – stundas paskrien nemanot, īpaši, ja groziņš pildās. 🙂
Lai gan mums ir mūsu slepenās vietas (sorry, atklāt nevaram) tīri sportiskas intereses un reizē joka pēc izlēmām aizripot arī uz tādu, kur brīvdienās cilvēku tikpat, cik pie Rimi svētdienā.
Un – sirds gandrīz apstājās, ieraugot, ka mūs sagaida sadūmots mežs un liesmas.
Ziniet, godīgi – gandrīz sirds apstājās no šausmām.
Un saprotam, ka nekā cita, izņemot ūdens pudeli, mazu spainīti, skalu groziņu, pāris nazīšiem – līdzi mums nav.Sajūta bezspēcīga.
Laime tajā- ka blakusvāģī iemaldījies pleds un man – ļoti nopietni garie motociklistu ādas zābaki, kuriem uguns “pie kājas”.
Darījām ko spējām, palīdzību sazvanījām, uguni apturējām (jo dega ~150 m2), atbildīgos sagaidījām un tikai, pārliecinoties, ka mežs paliek drošās rokās, devāmies prom, kad bijām jau lieki.
Secinājumi:
1. Glābšanas dienestā strādā ļoti līdzsvaroti, profesionāli cilvēki, visu cieņu par tik precīzi uzdotiem jautājumiem- jo nav jau joka lieta saprast to – kā saprast, kur Tu mežā esi un loģiski to izstāstīt tiem, kuri tur nekad nav bijuši.
2. Divi cilvēki var izdarīt ļoti daudz, ja nebaidās un dara – novērtējot savus spēkus un sakopojot visu zināmo par uguni un to, kā to ierobežot.
3. Mežsargi – fantastiski cilvēki, kuriem, pret sēnotājiem/ogotājiem dalītas jūtas- un viņus tik ļoti var saprast…
4. Sekundēm un minūtēm ir ļoti, ļoti liela nozīme (sausā mežā ar sveķainām eglēm – īpaši liela).
5. Māciet bērniem, mācieties paši – kā orientēties mežā, jo ļoti noderēja zināšanas par meža kvartāliem, par tuvākajām apdzīvotajām vietām, ceļiem, autobusu pieturām. Kā jau teicu, sekundēm ir liela nozīme.
6. Zināšanas kā rīkoties šādās situācijās – ir zelta vērtas.
7. Uguns ir baisa padarīšana.
Kāpēc šo rakstu – tāpēc, ka man ir ļoti žēl, ka cilvēki rīkojas tik bezatbildīgi
Manuprāt, patriotisms nav atrodams Baltos galdautos un svecīšu sienās, ne arī karoga lentītēs, piespraustās pie apģērba. Tas nav uzraksts uz krekla “latvietis” vai auseklītis uz katra štruntiņa.
Patriotisms man nozīmē – mīlu savu zemi ikdienā!
Saudzēju mežu un jūru.
Saudzēju dabu – lai maniem bērniem un mazbērniem būtu baltas kāpas, ko redzēt un smaržīgs priežu mežs, kurā klusās (!!!!!!), garās pastaigās doties.
Redzot meža vidū alus pudeles, čipšu pakas, sasistu spuldzīti, izsmēķus – manī urd neatbildēts jautājums: jūs, kungi un dāmas, esat mucā auguši? vai – paļaujaties, ka katru gadu taču ir Lielā talka?
Vai jūs galvās vnk svilpo vējš?
Varbūt jums rokas par tizlu, lai aiz sevis savāktu?
Nē, es nebūšu iecietīga, esmu dusmīga par cilvēku necieņu pret savu zemi.
Un vēl – tie sēņotāji/dabas mīļotāji, kuri šai vietā bija pirms mums – jūs spējat apjēgt, kādas sekas šai jūsu rīcībai varēja būt???
Jā, gari sanāca šis viss, bet rakstu šeit tik reti, ka šoreiz atļāvos.
Pirms ejat mežā – savus netikums atstājiet ārpus tā. Un lietojiet smadzenes- jo vairāk lieto, jo labāk strādā!
Sliktai izglītībai kopā ar sliktu audzināšanu ir tālejošas sekas.
Foto – pēc uguns nodzēšanas. 🙂
Solvita.”