Publicējam interviju ar Ēriku Frommu no arhīva materiāliem, kurā vācu psihologs stāsta par XX gadsimta sabiedrības slimībām, personības problēmām, ar kurām tā saduras patēriņa ēras laikā, cilvēku attiecībām vienam pret otru, patiesām vērtībām un par tām briesmām, kuras mūs sagaida kara un politisko manipulāciju ērā.
1958.gadā populārais žurnālists un raidījumu vadītājs Maiks Voless savā programmā “The Mike Wallace Interview” uzaicināja XX gadsimta pazīstamo psihiatru, sociologu un domātāju Ēriku Frommu, lai runātu par mūsdienu amerikāņu sabiedrību. Saruna protams notika, taču tas, par ko runāja Fromms par 1958.gada vienas vienīgās valsts sabiedrību, kļuva par sava veida diagnozi, kuru tādā pat mērā var attiecināt uz desmitiem citu valstu un sabiedrību – iespējams, ka pat uz visu gadsimtu kopumā. Un Krievija šajā gadījumā nav izņēmums. Tikai ar to starpību, ka procesi, kuri tika apspriestu Ērika Fromma intervijā 50-tajos gados, mūsu valstī sākušies daudz vēlāk – un tagad mēs novērojam to uzplaukumu.
Tad par ko ir runa? Žurnālists un psihiatrs apspriež sabiedrības un cilvēka savstarpējās attiecības, un Ēriks Fromms konsekventi izskaidro, kas notiek ar personību valstī, kura uz cilvēku skatās kā vien uz skrūvīti milzīgā “ražošana-patērēšana” mehānismā.
Kā cilvēki zaudē savu vērtību un ir spiesti tirgoties ar savu personību, bet pēc tam kļūst par lietu – nevajadzīgu un nepieprasītu? Kāpēc viņi zaudē interesi par darbu un pat sāk to neieredzēt? Kāpēc mēs atsakāmies no atbildības par to, kas notiek sabiedrībā (ko politiķi bez problēmām izmanto savās interesēs)? Kas notiek ar valstīm, kuru galvenais mērķis kļūst “izdzīvošana”? Ar ko “tirgus orientācija” draud indivīdam? Ko nozīmē “veselīga sabiedrība”? Kur slēpjas īstā laime? Ar ko atšķiras “vienlīdzība” no “vienādības”? Un kas no tā visa mums patiešām ir tuvāk? Ieklausāmies Frommā.
Lai ieinteresētu mēs izvēlējāmies dažus citātus.
Par cilvēka sabiedrības patērējošo attieksmi pret darbu:
Maiks Volles: Es vēlētos uzzināt jūsu, kā psihoanalītiķa viedokli, kas gan notiek ar mums kā personībām. Piemēram, ko jūs teiktu par to, kas notiek ar cilvēku, ar amerikāni, un viņa attieksmi pret savu darbu?
Ēriks Fromms: Es domāju, ka darbs viņam diezgan lielā mērā ir bezjēdzīgs, tāpēc, ka viņam ar to nav nekāda sakara. Viņš kļūst par viena liela mehānisma – sociāla mehānisma, kuru pārvalda birokrātija – sastāvdaļu. Un es domāju, ka amerikānis ļoti bieži zemapziņā savu darbu neieredz, jo viņš jūtas kā lamatās, kā ieslēgts cietumā. Viņš jūt, ka tērē lielu daļu savas dzīves, savas enerģijas tam, kam nav jēgas priekš viņa paša.
Maikls Volles: Viņa skatījumā tam ir jēga. Viņš izmanto savu darbu, lai nopelnītu naudu iztikai, jo tas ir cienīgi, saprātīgi un nepieciešami.
Ēriks Fromms: Jā, bet tas nepavisam nav pietiekami, lai padarītu cilvēku laimīgu, ja viņš astoņas stundas dienā, nodarbojas ar to, kam nav jēgas un par kuru viņam nav citas intereses, kā vienīgi naudas pelnīšana.
Maikls Volles: Tā arī ir tā jēga. Tas ir tas interesantais darbā. Varbūt es esmu pārlieku uzstājīgs, bet ko tieši jūs bijāt domājis? Kad cilvēks strādā rūpnīcā, piemēram, ar regulējamo uzgriežņa atslēgu, kāda gan tur var būt dziļa jēga?
Ēriks Fromms: Eksistē radošā bauda, kura bija Viduslaiku amatniekiem un kura vēl ir palikusi tādās valstīs kā Meksika. Tā ir bauda no kaut kā radīšanas. Jūs atradīsiet ļoti maz kvalificētus darbiniekus, kuri vēl joprojām gūst no tā baudu. Iespējams, ka to atpazīst strādnieks metāla liešanas rūpnīcā, iespējams, ka to gūst darbinieks, kurš strādā ar sarežģītām darba mašīnām – viņi jūt, ka kaut ko rada. Bet, ja mēs domājam par pārdevēju, kurš pārdod bezvērtīgu preci, viņš jūtas kā krāpnieks, un viņš neieredz savu mantu, kā.. kaut ko…
Maikls Volles: Jūs runājat par bezvērtīgām mantām, bet, ja viņš pārdod zobu birstītes, automašīnas, televizorus vai…
Ēriks Fromms: “Bezvērtīgs” – tas ir abstrakts jēdziens. Piemēram, lai izpildītu savu plānu, pārdevējam ir jāpiespiež pircējs tās nopirkt, apzinoties, ka viņiem tās nevajadzētu pirkt. Tad, no šo cilvēku vajadzības skatu punkta, tie ir bezvērtīgi, pat ja ar pašām lietām viss ir pilnīgā kārtībā.
Ko nozīmē “tirgus orientācija” un pie kā tā ved:
Maikls Volles: Savos darbos jūs bieži runājat par “tirgus orientāciju”. Ko jūs domājat ar šo vārdu salikumu “tirgus orientācija”?
Ēriks Fromms: Es domāju, ka pamatā veids kā cilvēki attiecas viens pret otru, neatšķiras no tā kā cilvēki attiecas pret lietām tirgū. Mēs gribam savu personību vai, kā kādreiz mēdza teikt, “savu personisko bagāžu”, samainīt pret kaut ko. Tagad tas neattiecas uz fizisku darbu. Fiziska darba strādniekam nevajadzētu pārdot savu personību. Viņš nepārdod savu smaidu. Bet tie, kurus mēs saucam par “baltajām apkaklītēm”, tie ir visi tie cilvēki, kuriem ir darīšana ar cipariem, ar papīru, ar citiem cilvēkiem, kuri manipulē – izmantosim labāku vārdu – manipulē ar cilvēkiem, zīmēm un vārdiem. Šodien viņiem ir ne tikai jāpārdod savs pakalpojums, bet, iesaistoties darījumā, viņiem lielākā vai mazākā mērā ir jāpārdod arī sava personība. Protams, ka vienmēr ir izņēmumi.
Maikls Volles: Tādā veidā, viņu personiskās nozīmības sajūtai vajadzētu būt atkarīgai no tā, cik tirgus ir gatavs par viņiem maksāt…
Ēriks Fromms: Tieši tā! Tāpat kā ar somām, kuras nevar pārdot, jo nav pietiekams pieprasījums pēc tām. No ekonomiskā skatu punkta tās ir bezjēdzīgas. Un ja vien soma varētu just, tad tā būtu briesmīga nepilnvērtības sajūta, tāpēc, ka viņu neviens nav nopircis, bet tas nozīmē, tā ir bezjēdzīga. Tāpat ir ar cilvēku, kurš sevi uzskata par lietu. Un ja viņam nav tik daudz panākumu, lai sevi pārdotu, viņš jūt, ka viņa dzīve nav izdevusies.
Par atbildību
Ēriks Fromms: … atbildību par to, kas notiek mūsu valstī, mēs esam atdevuši speciālistiem, kuriem par mums būtu jārūpējas. Dažiem pilsoņiem nešķiet, ka viņiem var būt pašiem savs viedoklis. Un viņi nejūt pat to, ka viņam tas būtu jādara, un jāuzņemas atbildību par to. Es domāju, ka vesela rinda pēdējo notikumu to pierāda.
Maikls Volles: … Kad jūs runājat par nepieciešamību kaut ko darīt, iespējams, ka problēma ir tajā, ka mūsu amorfajā sabiedrībā ir ļoti sarežģīti šo sajūtu attīstīt. Katrs vēlas kaut ko izdarīt, bet ļoti grūti sevī ir attīstīt atbildības sajūtu.
Ēriks Fromms: Es domāju, šeit jūs norādāt uz vienu no mūsu sistēmas pamata trūkumiem. Pilsonim ir ļoti maz iespēju kaut ko ietekmēt – izteikt savu viedokli lēmuma pieņemšanas procesā. Un es domāju, ka tas pats par sevi noved pie politiskās letarģijas un muļķības. Tā ir taisnība, ka sākumā vajag domāt un tikai tad darīt. Bet tāda pati taisnība ir tā, ka ja cilvēkam nav iespēja darboties, viņa domāšana kļūst tukša un muļķīga.
Par vērtībām, vienlīdzību un laimi:
Maikls Volles: Sabiedrības aina, kuru jūs attēlojat – mēs tagad runājam par rietumu sabiedrību, par amerikāņu sabiedrību – ir ļoti tumša. Protams, ka šajā planētas daļā mūsu uzdevums ir izdzīvot, palikt brīvam un sevi realizēt. Kā tas viss, par ko jūs stāstījāt, ietekmē mūsu spēju izdzīvot un palikt brīvam šajā pasaulē, kura šobrīd atrodas krīzē?
Ēriks Fromms: Es domāju, ka jūs tagad pieskārāties ļoti svarīgam jautājumam: mums ir jāpieņem lēmums par vērtībām… Ja mūsu augstākā vērtība ir rietumu tradīciju attīstīšana – tāda cilvēka, kuram svarīgāka ir cilvēka dzīve, tāda, kuram mīlestība un cieņa ir augstākās vērtības, tad mēs nevaram pateikt: “ja tā ir labāk mūsu izdzīvošanai, tad mēs atmetam šīs vērtības”. Ja tās ir augstākās vērtības, tad mēs paliekam dzīvi vai ne, mēs tās nevaram mainīt. Bet ja jau mēs sākam teikt: “Nu, bet varbūt mēs labāk tiksim galā ar krieviem, ja kļūsim par vadāmu sabiedrību, ja mēs, kā kāds nupat piedāvāja, savus karavīrus sāksim apmācīt tā, lai tie līdzinātos turkiem, kuri tik drosmīgi cīnījās Korejā…” ja mēs vēlamies izmainīt visu savu dzīves veidu tā sauktās “izdzīvošanas” dēļ, tad es domāju, ka mēs darām tieši to, kas apdraud mūsu izdzīvošanu. Tāpēc, ka mūsu dzīves spēki un katras tautas dzīvotspēja balstās uz patiesumu un dziļu ticību idejai, kuru tā sludina. Es domāju, ka mēs esam briesmās, tāpēc, ka mēs runājam vienu, bet jūtam un darbojamies pilnīgi citādi.
Maikls Volles: Ko jūs tieši domājat?
Ēriks Fromms: es domāju, ka mēs runājam par vienlīdzību, par laimi, par brīvību un par reliģijas garīgo vērtību, par dievu, bet mūsu ikdienas dzīvē mēs darbojamies pēc principiem, kuri atšķiras un daļēji ir pat pretrunā šīm idejām.
Maikls Volles: Labi, es jums gribu pajautāt par to, ko jūs nupat kā pieminējāt: vienlīdzība, laime un brīvība.
Ēriks Fromms: Nu, es pamēģināšu. No vienas puses, vienlīdzību var saprast tajā nozīmē, kāda ir Bībelē: ka mēs visi esam vienādi, jo mēs esam radīti pēc Dieva līdzības. Jeb, ja mēs neizmantojam ticīgo valodu: ka mēs esam visi vienlīdzīgi tajā nozīmē, ka neviens cilvēks nedrīkst tik izmantots otra cilvēka labuma gūšanai, bet katrs cilvēks ir pašmērķis. Šodien mēs daudz runājam par vienlīdzību, bet es domāju, ka lielākā daļa cilvēku zem šī jēdziena saprot vienādību. Viņi visi ir vienādi un viņi baidās, ka tad, ja viņi nav viens otram līdzīgi, viņi nav vienlīdzīgi.
Maikls Volles: Un laime.
Ēriks Fromms: Laime – ļoti lepns mūsu kultūras mantojuma vārds. Es domāju, ja jūs šodien pajautāsiet, ko cilvēki patiešām uzskata par laimi, tad tā būs neierobežotas patēriņa iespējas – tādas lietas misters Hakslijs aprakstīja savā romānā “O brīnišķīgā jaunā pasaule”. Es domāju, ka ja jūs pajautāsiet cilvēkiem, kas tā tāda paradīze, un, ja viņi būs godīgi, tad viņi pateiks, ka tas ir sava veida milzīgs lielveikals ar jaunām lietām katru nedēļu, un pietiekami daudz naudas, lai nopirktu visu jauno. Es domāju, ka šodien lielākajai cilvēku daļai laime nozīmē mūžīgi būt zīdainim: dzert vairāk to, šo vai šito.
Maikls Volles: Bet kam gan jākļūst par laimi?
Ēriks Fromms: Laimei jābūt radošai, patiesām, dziļām saiknēm – sapratnei, atsaucoties uz visu, kas ir dzīvē – cilvēkiem, dabai. Laime neizslēdz skumjas – ja cilvēks reaģē uz dzīvi, viņš reizēm ir laimīgs, bet reizēm skumjš. Tas atkarīgs no tā uz ko viņš reaģē.