Katrs no mums reizi pa reizei ir raudzījies uz šo mākslas darbu un nodomājis: “Es arī tā varētu!” Tomēr mākslas esence bieži vien slēpjas tajā, ka novatoriskais tiek panākts īstajā laikā un vietā. 1915. gadā krievu mākslinieks Kazimirs Maļevičs ar eļļu uz balta linaudekla uzgleznoja melnu kvadrātu. Tas kļuva par Maļeviča slavenāko darbu. „Melnais kvadrāts” bija spilgtākais supremātisma paraugs. Kvadrāts esot uzgleznots pa virsu jau gatavai krāsainai kompozīcijai. Laika gaitā radās dažādas versijas un šedevra jēgas meklējumi, gan no kompetentiem ekspertiem, gan paša autora. Bet nekas vairāk par melnu kvadrātu tur nav. Loģiski, ka šādā gadījumā vēstījums neatrodas darba saturā, jo katrs no mums var pāris minūtēs sataisīt vairākas tā reprodukcijas. Tādu pašu darbu pirms Maļeviča jau izveidoja franču humorists Alfons Allē. Plaģiātisms? Maz ticams, jo drīzāk satīra vienā gadījumā un protests otrā.
Tātad vēstījums ir jāuztver tikai kontekstā ar autoru, tā laiku un pārstāvētajiem novirzieniem. Interpretācija ir katra paša ziņā un katrs kritiķis var izrādīt savu kompetenci, virknējot gudrus terminus un atziņas, bet reti kurš ir ar mieru atzīt, ka šajā šedevrā pilnīgi nekā nav. Tieši tāpat mūzikā ir pazīstama minimālista Džona Keidža (1912-1992) kompozīcija 4′33″ (1952), kura satur tikai un vienīgi klusumu. Rodas loģisks jautājums – vai mākslas darbs var būt kas tāds, kas vispār nesatur mākslu? Kā var klausīties to, kā nav? Un kas vispār ir māksla? Un te mēs pietuvojamies mākslas būtībai un uzdevumiem, runājot konkrēti par glezniecību, līdz fotogrāfijas dzimšanai tās būtība lielā mērā bija maksimāls fotoreālistiskums, bet ar fotogrāfija uzvaras gājienu šis uzdevums kļuva lieks un otršķirīgs, jo maksimālu fotoreālistiskumu nu varēja iegūt ar fotogrāfiju.
Maļēvičs dzīves laikā radīja neskaitāmus darbus ar novērtējamu māksliniecisko vērtību. Un pa vidu tam melno kvadrātu. Pie tam ne jau vienu, bet vairākus. Tāpat arī sarkano un balto kvadrātu, apļus. Bet tie nekļuva par avangarda vai supremātisma simboliem, jo tajos pašos par sevi nebija vērtības. Vērtība bija vienā un pirmajā. Un atkal ne jau paša darbā. Ko tad īsti autors ar to gribēja pateikt? Iespējams, ka tas bija veikli aprēķināts darbs īstajā laikā, īstajā vietā. Iespējams, ka tā bija psihozes laikā izdarīta muļķība, kas vēlāk ar smalkiem skaidrojumiem ieguva simbola statusu. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk – autors ir atklājis mūsu liekulību, tieksmi visā saskatīt apslēptu jēgu un izlikties gudrākiem kā esam. Par labu šim pieņēmumam runā tas, ko Maļeviča meita reiz esot atklājusi: nekāda “melnā kvadrāta” noslēpuma Maļevičam nav bijis. Patiesībā mākslinieks baidījies par glezniecības likteni, sākoties fotogrāfijas laikmetam. Viņš uzskatīja, ka fotogrāfija pilnībā izkonkurēs glezniecību. Tāpēc Maļevičs 1913. gadā, protestējot pret fotogrāfiju, uzzīmēja savu pirmo melno kvadrātu baltā rāmī, tā izsmejot jebkuru fotogrāfiju. Tā bija ne vairāk kā ļauna parodija par tālaika fotogrāfijām. Mākslinieks pats negaidīja, kādu efektu radīs šis kārtējais joks.