Viņa stāvēja pie kioska un slepus slaucīja asaras. Vitrīnā gozējās spoži granātāboli ar sarkaniem sāniem. Ļoti gatavi un skaisti. Viņa atcerējās, kā mamma, spilvenos iespiedusies, smaidot viņai teica: ”Skābumiņa kārojas!” Mamma slimoja jau pusotru mēnesi.
Labāk viņai nekļuva, viņa nestaigāja, ar grūtībām cēlās sēdus. Viņas dzīvoja mazā pilsētiņā, kur trūka mediķu-speciālistu. Pie laba specialista vajadzēja doties uz centru, bet tur rinda būtu tikai pēc 2 mēnešiem. Pie maksas speciālistiem iet nebija par ko. Meitenes vārds bija Vera (Ticība).
Nesen viņa bija atbrīvota no darba par to, ka dažas reizes nebija ieradusies laikā darbā pēc pusdienām, bet tajā laikā viņa brauca barot un pārģērbt mammu. Kavētas bija tikai 10 minūtes. Ar to pietika. Priekšniecība pat dzirdēt negribēja nekādas atrunas, vienkārši Veras vietu bija uzkārojusi grāmatveža radiniece. Viņai jau tā piesējās par katru sīkumu, bet te tāda izdevība.
– Bet man ir mamma. Viņai ir pavisam slikti, iejūtieties manā ādā. Es nevaru tagad bez darba palikt! Mums nebūs, no kā pārtikt. Jums taču arī ir mamma! – raudāja Vera direktora kabinetā.
– Nu tā, dārgā, ir tava problēma. Man mamma jūtas lieliski, veselību vajadzēja uzpasēt. Jūs esat brīva! – priekšniece ar grūtībām ierūmēja savu rumpi krēslā un ar acīm ieurbās monitorā. Tā Vera palika bez darba. Jaunu darbu atrast vēl nebija sanācis. Arī mammu vienu atstāt nevarēja. Viņas dzīvoja divatā, radu blakus nebija.
– Veriņ, man taču ir pensija! Izdzīvosim! – teica mamma. Tikai pēc visu rēķinu apmaksas naudiņas palika pavisam maz.
Un mammu arī vajadzēja ārstēt. Vera centās pirkt mammai gardumus, pati ēda tikai radziņus, lai ietaupītu, taču naudas vienalga pietrūka. Un tā nu Vera stāvēja pie kioska, skatījās uz granātāboliem un raudāja. Viņa pa māju bija sameklējusi 70 rubļus.
– Interesanti, cik maksā viens granātābols? nodomāja Vera.
– 360 rubļi par diviem! – dzirdēja viņa. Un redzēja, ka priekša stāvošā sieviete ar sunīti ņem divus lielus, gatavus granātābolus.
– Nesanāk…
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!