Kāda sieviete sociālajos tīklos dalījusies pārdomās par to, kādas viņai sajūta ir šobrīd par notiekošo valstī.
Sieviete ir pateicīga un spēj novērtēt to, ka viņa nav mediķis vai nestrādā Ministru kabinetā, kur caurām dienām ir daudz un dažādi izaicinājumi.
Viņas pienākums un viņas atbildīga galvenokārt ir saistīta ap un par bērniem.
Sieviete raksta:
“Man ir trīs bērni. Mani bērni = mana atbildība. Turpmākajās nedēļās mēs kopā mācīsimies ne tikai konkrētus mācību priekšmetus, bet arī jaunu pieredzi.
Jo dzīve mūs šobrīd ir nolikusi tādā situācijā. Es priecājos, ka neesmu mediķis, kuram jāatrodas analīžu teltī. Es priecājos, ka man nav jābūt MK sēžu zālē, lai stundām risinātu un pieņemtu lēmumus par visu sabiedrību.
Es vakarā būšu mājās. Man būs tikai jāpalīdz izvilkt kvadrātsakni. Ja kaut ko nezināšu vai nevarēšu? Tad turpināšu gulēt mierīgi, jo man nav savs bērns dažu nedēļu laikā jāsagatavo starptautiska mēroga olimpiādei.
Es priecāšos par katru skolotāju, kuram būs drosme pateikt: “Atveram grāmatu. Paņemam rūtiņu burtnīcu. Un vienkārši rēķinām”. Ja 23.marta rītā plkst.9.00 visi interneta mācību līdzekļi uzkārsies, es nepiekliegšu visu pasauli par briesmīgi neizdevušos dzīvi, pie kuras vainīga klases audzinātāja, skola, izglītības ministre utt.
Mēs VISI esam nokļuvuši jaunos apstākļos. Ir cilvēki, tai skaitā skolotāji, kuri mācās ātri noreaģēt un meklēt risinājumus. Risinājumus MŪSU dzīvei.
Sabiedrībai kopumā ir jāiemācās tikai viena, bet ārkārtīgi svarīga lieta – EMPĀTIJA (spēja iejusties otra cilvēka ādā). Klausīties. Ieklausīties. Sadzirdēt. Ieturēt pauzi pirms kliegt. Vēlreiz ieturēt pauzi, lai kliedziens pusceļā apstājas. Nolikt malā ego.Šobrīd nolikt ego vistālākajā kaktā.
Man ir trīs bērni. Nevarētu teikt, ka vienmēr ar viņiem jūtos kā kūrortā. Bet mani trīs bērni ir MANA izvēle. Tātad, MANA atbildība.”
Spēcīgi pateikts un ļoti, ļoti precīzi!