Bērna piedzimšana ir viens no skaistākajiem dzīves mirkļiem pasaulē. Bet ir dzirdēti dažādi stāsti un šis ir viens no tiem, par kuru ir vērts aizdomāties.
Jaunā māmiņa paņēma rokās savu jaundzimušo bērniņu un visai ļoti samulsa.
Viss jau skaisti – konvertiņš, iekšā bērniņš, ar tevi kopā visi tuvinieki stāv un smaida aiz durvīm.
Paskatoties uz bērnu, es uzreiz sapratu, ka tas nav mans bērns.
Ludmila nolika uzmanīgi bērnu uz galda un sāka viņu noģērbt. Medmāsa visu to blakus redzot, bija neizpratnē, un prasīja uzreiz, kāpēc viņa tā dara tieši tagad un šeit.
Jaunā māte neko neatbildēja un satraucošām rokām ņēma nost pamperu un izbrīnīta skatījās uz medmāsu:
“Medmāsiņa, tas ir puisītis. Kur ir mana meita? Nekavējoties atdodiet manu bērnu, citādāk labi nebūs!”
Medmāsai uzreiz izmainījas sejas vaibsti un ātri aizskrēja uz citu nodaļu, un jau pēc dažām minūtēm bija atpakaļ ar Ludmilas meitu rokās. Medmāsa atvainojās un sāka stāstīt, ka arī šo puisīti izraksta šodien, precīzāk sakot, vedot viņu prom uz bērnu namu.
Vienlaikus varētu domāt, ka meitas dzimšanas diena bija kā svētki, bet no galvas un sirds nekur nepazuda jaunais puisītis, kurš tika aizvests prom.
Jaunai mātei bija savādi ap sirdi. Attiecīgi visu šo stāstu viņa izstāstīja vakarā arī savam vīram par to, ka jauno puisīti vedīs prom uz tādu iestādi un ka māte atteicās.
Kopīgi ģimenē visu apspriežot, pēc 3 nedēļām visa saime satikās atkal kopā, lai mājās sagaidītu jauno ģimenes locekli – Maksimu, to pašu puisīti, kurš gandrīz tika aizvests uz bērnu namu.
Ģimenes nostāja ir tāda, ka viņi tiks galā, turklāt tagad meitai būs arī brālītis.
Informācijai: Raksts tulkots no krievu valodas, līdz ar to nevaram apgalvot, kur tieši un vai patiešām kas tāds tika piedzīvots. Tomēr tas nemaina stāsta būtību – cilvēcība uz šīs pasaules vēl eksistē!