17. martā senie latvieši atzīmēja Ģertrūdes dienu. Ticējumi vēsta, ka šajā dienā no ziemas miega mostas kukaiņi, čūskas un citas dzīvās radības. Tieši šajā dienā ar savu stāstu, kas tiešā veidā saistīts ar vienu no dzīvajām radībām, kas mostas šajā laikā, sociālajā tīklā facebook dalījusies kāda māmiņa.
Kamēr citas pasaules valstis ir pazīstamas ar tur dzīvojošo plašo čūsku un kukaiņu daudzveidību, tikmēr Latvijā sastopamas vien divas savvaļas čūskas- zalktis un odze. Tieši piedzīvotais odzes kodiens ir iemesls, kāpēc kāda sieviete sociālajā tīklā facebook nolēmusi dalīties ar savu stāstu un pieredzi par to, cik patiesībā ikvienam no mums jābūt uzmanīgam.
2016. gada vasarā sieviete kopā ar bērniem un draugu devusies baudīt Latvijas dabu. Pēc tam, kad ģimene izstaigājusi baskāju taku devušies tālāk uz Tukuma apkārtni, kur kāda kundze ieteikusi doties pie Kaņiera ezera, kur apskatīt putnu vērošanas torni un pastaigāties pa pomponu laipu.
No vietas, kur ģimene apstājusies līdz putnu vērošanas tornim bijis jāmēro aptuveni pus kilometrs. Vien pēc neilga brīža visi pa grants ceļu devušies ezera virzienā. “Bija vajadzīga nieka 5 sekundes novērst uzmanību no ceļa, un mēs esam iztraucējuši odzi. Meitiņa uzkāpa tai tieši virsū. Notikumi risinājās sekundēs,” vēsta ieraksta autore.
Pēkšņi vecāki sapratuši, ka meitene ir sakosta. Nevilcinoties ģimene devusies atpakaļ uz auto. Pa ceļam uz Rīgu viņi vēl piestājuši pie kāda ciema ārsta kabineta, kur ieteikts nekavējots braukt pie ārstiem uz Rīgu.
“Aiznesot meitu līdz mašīnai, viņai bija notirpusi kāja. Aptuveni pēc 20 minūtēm viņai sākās slikta dūša un vemšana, tad pēc brīža viņa jau bija šoka stāvoklī un mēģinām noturēt pie samaņas, cik nu varam. Traucoties pa Jūrmalas šoseju apstādina ceļu policija, izskaidrojam situāciju un viņi palūdza parādīt kāju – kur sakosts, lai pārliecinātos vai patiešām nemelojam. Laikam bērns, kas ir šoka stāvoklī un pievēmis māsas somu līdz pusei, redzot mūsu pārbīli nebija gana. Diemžēl, viņi nepiedāvāja pavadīt līdz slimnīcai,” norāda māmiņa.
Nonākot līdz Bērnu slimnīcai, odzes sakostā meitenīte jau bija zaudējusi samaņu. Slimnīcas personāls rīkojies ļoti ātri, jau pēc dažām minūtēm meitenei sniegta palīdzība. “Pie samaņas viņa nāca tikai uz mirkļiem – lūdzot ūdeni, bet tiklīdz dzēra viņa vēma. Ārsti teica, ka pēdējo reizi serums dots pirms 8 gadiem un bērns miris teju 10 gadus atpakaļ, tas mūs nomierināja uz brīdi.”
Mirkli vēlāk meitene tika ievietota reanimācijā. Čūskas inde pa stundām cēlās no potītes augstāk un augstāk, līdz nonāca jau līdz iegurnim un tuvu ribām. Pa šo laiku ārsti bija izlasījuši visus zinātniski pētnieciskos darbus, sazinājuši visas slimnīcas tepat Latvijā un arī kaimiņos, sameklējuši seruma devu un pieņēmuši lēmums caur sistēmu ievadīt pretindes devu – vai palīdzēs neviens nezināja. Pēc dienas ārsti sapratuši, ka bērna stāvoklis neuzlabojas un inde turpina izārdīt visus asinsvadus un iet tālāk. Speciālisti pieņēmuši lēmumu ievadīt vēl vienu papildus devu, tomēr vēlāk šo lēmumu tomēr atceļ.
Tikai pēc vairākām dienām indes izplatība apstājusies. Pateicoties slimnīcas personālam meitenes dzīvību izdevies glābt. Tikmēr meitenītes mamma publicētajā ierakstā sociālajā tīklā facebook jau laikus atgādina, ka ejot mežā ir jāskatās zem kājām. Lai gan visas čūskas ir kurlas, tās ar katru savu substrātam piekļauto ķermeņa šūnu labi uztver pat vismazākos zemes satricinājumus, visniecīgāko vibrāciju, tāpēc vairākums rāpuļu parasti jau laikus sajūt cilvēka tuvošanos un pagūst nemanīti ielīst zemsegā, alā, žagaru vai akmeņu kaudzē. Bet situācijās, kad kaut kāda iemesla dēļ paslēpties neizdodas, dzīvnieks gluži vienkārši paliek nekustīgi guļam, cerībā, ka, pateicoties maskējošajam tērpam, netiks pamanīts.
Sieviete arī informē, ka odzes inde ir specifisks toksisku sastāvdaļu maisījums, kas satur olbaltumvielas šķeļošus enzīmus. Tā izplatās pa asinsvadiem, bojā kapilārus, veido tajos trombus, traumē arī sirds muskulatūru, pēc tam rada audos asins izplūdumus un veido tūsku, kas pamazām izplatās.
Ja čūskas kodumu saņēmis cilvēks, redzamas zobu atstātas “pēdas” – divi nelieli, sākumā asiņojoši punktiņi, ap kuriem pēc kāda laika veidojas sārtums un piepampums, vēlāk – jau cianoze. Parasti sakostā vieta sākumā sāp, pēc tam to pārņem dedzinoša sajūta. Cilvēks jūt uztraukumu, viņam kļūst apgrūtināta elpošana, var veidoties tahikardija, nelabums, izdalīties auksti sviedri. Smagākas intoksikācijas gadījumā sakosto mēdz pārņemt vājums un miegainība, drudzis, reibonis, palēninās sirdsdarbība un pulss, sākas vemšana, murgi.
Kā tieši organisms reaģē, lielā mērā atkarīgs no tā, kur čūska iekodusi, – jo tuvāk galvai vai sirdij, jo bīstamāk. Ziemeļu puslodē konstatētie gadījumi, kad čūskas inde būtu nogalinājusi cilvēku, ir ļoti, ļoti reti.
Tomēr, ja čūska iekodusi, jācenšas nekrist panikā un iespējami mazāk kustēties, jo, kad ir paātrināta asinsrite, inde pa asinsvadiem izplatās straujāk. Vispirms jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība vai jāparūpējas par cietušā nogādāšanu līdz mediķiem. Ja palīgu nav, lēnā gaitā jāmēģina aizkļūst līdz palīdzības sniedzējiem paša spēkiem. Sakosto vietu nevajag berzēt, masēt, lai inde tik strauji neizplatītos. Vēlams dzert daudz šķidruma, tādējādi “atšķaidot” indi organismā. Nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholu! Nedrīkst arī likt žņaugu vai pārsēju – šāda rīcība var izsaukt audu atmiršanu, nedrīkst sūkt indi ar muti, griezt vai piededzināt koduma vietu.