Lielpilsētās cilvēki vairāk izjūt vientulību. Nav nekāda prieka redzēt katru dienu tūkstošiem cilvēku, starp kuriem nav neviena pazīstama. Cilvēkam gados to ir grūtāk pārdzīvot, jo reti kurš tad spēj veidot jaunas iepazīšanās.
Šodien mēs parunāsim par vientulības tēmu, un arī uzzināsim speciālista viedokli par to. Iespējams, ka mums izdosies noskaidrot, kā tikt vaļā no vientulības sajūtas vecuma gados un šī informācija daudziem palīdzēs atgūt sevi.
Vientulības sajūta
„Man ir 67 gadi, dzīvoju viena. Vīra vairs sen nav.
Vēl strādāju, jo tā ir vienīgā nodarbe, kas ļauj paglābties no garlaicības. Pēdējos gadus dzīvoju automātiski, nekas nepriecē.”
„Nekādu aizraušanos nav, es arī tās nemeklēju, laikam jau veca esmu. Piedāvāju dēlam ar ģimeni (viņam ir trīs bērni) nākt pie manis dzīvot, bet vedekla nepiekrīt. Laikam jau nevēlas ar svešu veceni zem viena jumta dzīvot”.
„Es pati vēlētos dzīvot pie meitas, bet tur arī sava ģimene, arī viņi nevēlas vecu cilvēku. Ciemos pie viņiem braucu bieži, un viņi vienmēr par to priecājas. Gan tēju ielies, gan pabaros, gan uzklausīs. Un jo biežāk pie viņiem braucu, jo mazāk man gribas atgriezties. Bet vajag…”
Šajā gadījumā priecē tas, ka sieviete pati sākusi domāt par situāciju un sākusi meklēt iespēju, kā visu mainīt. Tādā gadījumā viņai patiesi ir izredzes.
Interešu trūkums un, kas vēl vairāk, nevēlēšanās tās meklēt var būt dažādu ne pārāk labu iemeslu cēlonis. Tāpēc Tamārai vajadzētu konsultēties pie attiecīgajiem speciālistiem.
Speciāliste ir pārliecināta, ka mūsdienu pasaulē 67 gadīgam cilvēkam nevajadzētu justies vecam. Un šajā gadījumā problēma nav tāda, ka bērni nevēlas ņemt pie sevis vecu cilvēku. Drīzāk pieaugušie bērni ciena personīgo telpu, kurā viņi radījuši viņiem vajadzīgo komfortu.
„Tamārai ir jāatmet savas fantāzijas, ka viņai labāk dzīvot kopā ar bērniem. Viņai ir cits ceļš – aizpildīt savu dzīvi pašai. Pietiks tikai vērīgāk paskatīties apkārt un ieraudzīt interesanto, kas tur ir. Var apmeklēt tuvumā pieejamos pasākumus, apskatīt vietas, kur nekad nav būts. Vajadzīga jauna sociālā pieredze”, – ir pārliecināta speciāliste.
Laikam jau speciālistei taisnība un mūsu varonei patiešām jāapskata situācija no cita skatu punkta. Ja bērni aizņemti ar savām lietām un nevēlas dzīvot ar viņu kopā, tad piespiest mainīt viņu viedokli nevar, Jo vairāk tāpēc, ka visādi citādi viss ir kārtībā. Tad kāpēc gan nesākt piepildīt savu dzīvi?
Visapkārt ir tik daudz dažādu interesantu lietu un nodarbju. Arī vecumā, ja cilvēkam ir vēl pietiekami daudz spēka un brīva laika, viņš var sākt uzsākt daudz ko no tā, ko sapņojis jaunībā, taču nav paspējis realizēt.
Daudz trakāk ir, ja cilvēks aprobežojas ar tādām sīkām interesēm, kā „paskatīties televizoru, aiziet uz kādu iestādi, veikalā ieiet… šaurs pienākumu loks katru dienu padara līdzīgu iepriekšējai, un tādā gadījumā pastāvīga vientulības sajūta rod ideālu augsni.
Šodien cilvēka iespējas jebkurā vecumā ir kļuvušas ievērojami plašākas un būtu muļķīgi tās neizmantot. Kāds precas, kad mazbērni jau izauguši, kāds pēc aiziešanas pensijā atrod jaunu hobiju.
Liela atbildība gulst arī uz jauno paaudzi. Tieši viņu spēkos ir izdarīt visu iespējamo, lai viņiem dārgais cilvēks nezaudētu interesi par dzīvi arī vecuma dienās.
Ko tu par to domā?