Mēs sakām: “Paldies par to, ka tu esi”, kad nevaram pateikt: “Es mīlu tevi”.
Mēs sakām: “Man negribas vairāk dzīvot”, kad vēlamies, lai mūs pārliecinātu par pretējo.
Mēs sakām: “Šeit ir auksti”, kad mums vajadzīgi kāda cilvēka pieskārieni.
Mēs sakām: “Man neko no tevis vairāk nevajag”, kad nevaram saņemt to, ko vēlamies.
Mēs sakām:”Es nepacēlu klausuli, tāpēc ka biju aizņemts”, kad mums kauns atzīties, ka vairs nejūtamies priecīgi, dzirdot šī cilvēka balsi.
Mēs sakām:”Es nevienam neesmu vajadzīgs”, kad patiesībā mēs neesam vajadzīgi vienam vienīgajam cilvēkam.
Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.
Mēs sakām:”Tu esi labs draugs”, kad aizmirstam piemetināt: “Taču tev nav lemts kļūt par kaut ko vairāk.”
Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..
Mēs sakām:”Es tev uzticos”, kad baidāmies, ka esam kļuvuši par spēļmantiņu.
Mēs sakām: “Uz mūžu”, kad nevēlamies skatīties pulkstenī.
Mēs sakām: “Es biju blakus”, kad nevaram atrast sev attaisnojumu.
Mēs tik daudz ko sakām, ka tad, kad uz mēles paliek trīs pēdējie neizteiktie vārdi, mēs sakniebjam lūpas, skatāmies grīdā un klusējam.
Mēs sakām:”Tas nav galvenais”, kad zinām, ka mums nav citas izvēles, kā salīgt mieru..
Mēs sakām:”Es tikšu ar to galā”, kad kautrējamies palūgt palīdzību.
Mēs ļoti bieži nenovērtējam to, kas mums blakus, kamēr neesam to pazaudējuši.
Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka nevaram bez tā iztikt… Taču sirds – ne prāts… to nevar apmānīt… nevar aizmiglot.
Mēs tik bieži sev sakām, ka zinām par otru visu, taču mēs pat par sevi ļoti daudz ko nezinām.
Kaut kur aizejot, mēs apsolāmies vairs nekad neatgriezties… taču, vai gan var aiziet, atstājot sirdi?
Mēs atvadāmies, zinot, ka atkal satiksimies.
Mēs izdzēšam telefona numuru, zinot, ka tas vienalga paliks atmiņā.
Mēs izmetam adreses, glaudot konvertu ar uzrakstītu vēstuli, kura noslēpta atvilknē.
Mēs runājam, ko padomājām, jau iepriekš zinot atbildi.
Mēs meklējam kaut ko jaunu, zinot, ka bez vecā nevarēsim dzīvot.
Mēs zīmējam uz asfalta maigo “mīlu”, zinot, ka drīz nolīs lietus un nomazgās ar krītu uzrakstīto.
Mēs izrunājam tik daudz vārdu… taču vēlamies pateikt tikai “Es tik ļoti tevi mīlu”
Mēs rājamies….sev dvēselē sakot: “Taču apskauj mani! Vienkārši apskauj!”
Mēs smejamies, kad uztraucamies…. kad mums ir bail.
Mēs aizgūtnēm raudam no laimes.
Mēs skūpstam, piespiežam sev klāt un sakām: “neatlaidīšu”… lai arī pirms piecām minūtēm teicām, ka aiziesim.
Mēs gaidam pat tad, kad sakām: “ej projām”
Mēs sakām, ka dzīve ir brīnišķīga un dodamies uz veikalu pēc vēl vienas šņabja pudeles.
Mums nospļauties uz sabiedrības viedokļiem un pastavīgi jautājam: “Kā es izskatos?”
Mēs ļoti mīlam vientulību un stipri sažņaudzam rokā telefonu.
Mēs uzskatām, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, un naktīs baidāmies, ka kāds to varētu atņemt.
Mēs uzskatām, ka esam absolūti mierīgi, un roka pati stiepjas pec cigaretes.
Mēs šokējam cilvēkus un baidāmies pateikt “mīlu”.
Mēs neuzticamies cilvēkiem, un vismaz reizi nedēļā paraudam kadam uz pleca.
Mēs neticam mīlestībai un pa naktīm raudam spilvenā.
Mēs dzīvojam šodienai, un kaļam nākotnes plānus.
Mēs principiāli neskatamies ziņas TV, taču lasām tās internetā.
Mēs esam ļoti paškritiski, taču mīlam tikai sevi.
Mēs neieredzam mūsu valdību, un ar prieku svinam Neatkarības dienu.
Mēs piedodam sev visas kļūdas, un sķībi skatāmies uz tiem, kuri kļūdās.
Mēs neticam tam, ka ir ideāli cilvēki un tomēr pūlī cenšamies saskatīt savu ideālu.
Mums paliek slikti no cilvēku masām rīta tramvajā, un mēs katru dienu pacietīgi stāvam pieturā un gaidam to…
Autors: Margarita Žmakina