Sociālā tīkla Facebook lietotāja, kura parakstās kā “Cita Nensija”, publicējusi emocionālu viedokli par mazā Ivana pazušanu un meklēšanu.
“Es šobrīd esmu Liepājā.
Ļoti sāp un reizē tur dziļi iekšā smeldz cerība un lūgšanas… Mazo Ivanu cilvēki meklē. Ļoti, ļoti meklē.
Meklē dienu un nakti.
Liekas visa pilsēta, visi ir sadevušies rokās caur savām sirdīm un lūgšanām.
Cilvēki tic.
Ļoti.
No rīta, pa dienu, vakarā, naktī uz ielām sauc viņu. Sauc skaļi. Ļoti skaļi!
Sauc vīrieši. Sauc sievietes. Sauc tēvi un mātes, sauc vectēvi un oomes, sauc bērni. Visi…
Uz ielām, uz māju stūriem, uz durvīm, pieturās, uz mašīnu stikliem, uz kokiem, logos- liekas, ka visur ir mazā zēna fotogrāfijas..
Tik daudz man domu un baigā sāpe caur tām.
Arī par to, ka redzu, te, starp tiem kuri meklē un tic, ir arī gudrīši kuri runā par “karmu”, kuri runā par to, ka tādi vai šādi vecāki pie vainas, ka liktens katram savs, ka… aij! Tik daudz par daudz runā…!
Labāk aizdedziet kaut sirdī sveci un lūdzieties. Lai vai kas arī būtu noticis- tas ir noticis ar mazu bērnu… Cilvēki, lūdzu, tie, kuri nemeklē un netic- lūdzu vismaz nerunājiet neko citu, kā tikai čukstus klusas lūgšanas. Ja jums ir laiks rakstīt komentārus internetā, tad jums ir laiks lūgšanām. Ja domājat, ka pie vainas ir “karma”, lūdzieties par to. Ja domājat, ka vecāki, – lūdzieties par viņiem. Ja liktenis, aizlūdziet par labāku likteni… Ja domājat, ka zēns ir miris – lūdzieties par mieru viņa Dvēselei.”
Bet nerunājiet lieku.
Vienkārši nerunājiet… Lūdzu!