Viss beidzās ar to, ka viņus ar zēna tēvu nācās izšķirt. Tas ir pēc skolotājas vārdiem. Ļera tāda bija vienmēr, nekā pārsteidzoša viņas reakcijā nebija. Sieviete, kuru es satiku, bija citāda.
Kad teicu Ļerai, ka iešu projām no ģimenes, viņa pat neieraudājās. Vienkārši ieturēja ilgāku pauzi, pāris reizes pārjautāja man, vai esmu pie pilna prāta un vai patiešām saprotu, ko daru.
Saņēmusi pozitīvu atbilde, viņa tikai savāca manas mantas un novēlēja laimīgu ceļu. Nekādas attiecību skaidrošanas, ne kliegšanas, ne lūguma palikt. Pat tas viņu neaizskāra. Tobrīd es pat nopriecājos. Tātad esmu izdarījis pareizo izvēli.
Taču galu gala sanāca, ka esmu izdarījis lielāko kļūdu savā mūžā. Agrāk jau biju dzirdējis, ka jaunais vīrietis vienmēr sievietei būs otrajā vietā pēc bērniem.
Bet es uzreiz izrādījos trešajā vietā. Otrajā vietā bija kaķis. Mans pienākums bija nest mājās produktus, pirkt rotaļlietas un visādas mājai vajadzīgas lietas. Pacelt balsi meitas klātbūtnē nedrīkst nekādā gadījumā. Bet tas, ka viņa bija neapmierināta par manu parādīšanos, pat izstāstīt nevar.
Taču es nepadevos. Mēģināju kaut kā iepatikties savai jaunajai sievietei. Dāvināju viņai dāvanas, teicu komplimentus, visur vedu. Taču praktiski visur mēs gājām kopā visi trīs. Viņa, viņas meita un kaut kur turpat netālu es. Kā apsargs un naudas maks, kaut kā tā. Impulsivitātes manai jaunajai draudzenei bija atliku likām. Ja viņai kaut kas patika, viņa par to varēja runāt stundām. Mūsu sarunas parasti līdzinājās divu draudzeņu sarunām.
Bet, ja kaut kas maitāja viņas garastāvokli, tad tieši es kļuvu viņai par labāko boksa maisu. Vairumā gadījumu. Vēl šajā pašā lomā mani izmantoja meita. Goda vārds, pēc pus gada, esmu pārliecināts, mani jau arī kaķis sāktu izmantot!
Tad es mainīju savus uzskatus par dzīvi. Atcerējos, ka pašos sarežģītākajos mūsu laulības brīžos Ļera mani nekad nevainoja. Klusēdama darīja lietas, kuras darītu godu pat vīrietim.
Piemēram, diezgan ātri pēc dzemdībām atrada sev papildu darbu, lai “nesēdētu man uz kakla”. Tieši viņa kārtoja mūsu vecā dzīvokļa pārdošanas lietu. Es būtu piekritis pircēju noteikumiem, bet viņa prata pārliecināt viņus un palika pie mūsu cenas. Un neprasīja nekādu atalgojumu. Tas bija lieliski.
Tāpēc nav grūti iedomāties, ka kādā brīdī es nolēmu aprunāties ar Ļeru par mūsu pagātni, kā viņa dzīvo un tā tālāk. Laiks vilkās lēni ne tikai man, bet arī viņai. Atbilde bija gaidīta, no vienas puses, bet ne tāda.
Ļera nosauca mani par lupatu, vīrieša parodiju. Izrādījās, ka viņa visu mūsu laulības laiku ir ar mani mocījusies un tikai aiz cieņas nav teikusi nē vārdu. Tāpēc, ka ģimene bijusi svarīgāka. Bet manas “kaprīzes” un “sccēnas” katru reizi lika viņai stingrāk sakost zobus. Tagad viss ir pagātnē. Bet ne par kādām pārmaiņām nevar būt pat runa. Viņai viņas un dēla dzīve tagad liekas ideāla.
Tā es uzzināju daudz jauna par sevi, kas es patiesībā esmu un kādu kļūdu esmu izdarījis savā dzīvē. Ļera uz visiem laikiem pazuda no manas dzīves, bet vainot par to varu tikai pats sevi. Un izmainīt to nevar itin neviens.