Kungs, es nelūdzu brīnumus un vīzijas, es lūdzu spēku ikdienai!
Māci man mazo soļu mākslu!
Dari mani attapīgu un radošu, lai es ikdienas dažādībā un daudzveidībā laikus pierakstītu atziņas un pieredzējumus, kuri mani skar.
Dod man drošu roku pareizi sadalīt savu laiku.
Dod man smalku izjūtu, lai es saprastu, kas ir svarīgs un kas vēl svarīgāks.
Ļauj man saprast, ka sapņi nelīdz tikt uz priekšu,- nedz sapņi par pagātni, nedz arī par nākotni.
Palīdzi man pašreizējo brīdi uztvert kā vissvarīgāko un pēc iespējas labi izdarīt to, kas man paveicams tūlīt. Pasargā mani no naivā pieņēmuma, ka dzīvē visam jārit gludi.
Dod man dziļu atziņu, ka grūtības, neveiksmes, sakāves un kritieni ir dzīvē pašsaprotamas piedevas, kuras mums ļauj augt un nobriest.
Atgādini man, ka sirds bieži runā pretī saprātam.
Atsūti man īstajā brīdī kādu, kuram ir drosme man pateikt patiesību.
Es gribētu Tev un visiem citiem vienmēr ļaut izrunāt visu līdz galam.
Patiesību par sevi pats sev jau nevari pateikt, to var pasacīt tikai kāds cits.
Tu zini, cik ļoti mums visiem vajadzīga draudzība. Dari, lai man būtu pa spēkam šis skaistais, grūtais, bīstamais, maigais un smalkais dzīves darbs.
Piešķir man nepieciešamo nojausmu, lai es īstajā brīdī spētu dot tālāk- ar vai bez vārdiem – sainīti labestības.
Veido mani par cilvēku, līdzīgu kuģim ar dziļu iegrimi, lai es sasniegtu arī tos, kuri atrodas dzīves grūtību dziļumos.
Pasargā mani no bažām, ka es varētu nokavēt dzīvi.
Un dod man nevis to, ko es vēlos, bet to, kas man vajadzīgs!
*Antuāna de Sent-Ekziperī “Lūgšana” ir maz zināms darbs, ko rakstnieks sarakstīja vienā no grūtākajiem savas dzīves brīžiem, un tajā ir izteikts viss, kas autoram dzīvē bija svarīgs.
Avots: http://domugraudi.lv