Tuvojoties vieniem no jaukākajiem svētkiem – Māmiņu dienai, sāku pārdomāt, cik dažādi tie bijuši gadu gaitā. Skolas gados tie bija vēl viens patīkams un atbildīgs paveicamais darbiņš – izgatavot dāvaniņu, sagatavoties koncertam, neko nesajaukt un uz baltās blūzes kompotu neuzliet. Mirdzošām acīm gaidīt mammas prieku. Pusaudža gados radās azarts – parādīt mammai, ka varu viņu palutināt, pagatavot īpašu cienastu, būt liela. Bija arī laiks, kad šie svētki bija ar sāpīgu pieskaņu. Kad esi ilgojies kļūt par mammu, kad tas jau ir noticis, tomēr tikai uz īsu brīdi. Pienāk pavasaris, visa pasaule plaukst, bērni sveic savas māmiņas, bet tavās rokās tukšums… Es zinu, ka mūsu nav maz – mammu, kuru bērniņi ir sirdīs un atmiņās, lai arī nevaram viņus šaisaulē apķert un samīļot. Tie ir arī šo mammu saldsērīgie svētki. Jo nav nozīmes, cik ilgi esam bijušas mammas – 40 gadus vai dažas nedēļas. Mīlestība nav mērāma kopābūšanas gados vai svara gramos. Mīlestība vienkārši ir.
Ģimenē ienākot bērniem, liels izaicinājums ir bijis pieņemt. Pieņemt savu spēju robežas, pieņemt neizdošanos un nespēku.
Mīlēt sevi kā māti arī tad, kad viss neizdodas kā cerēts. Pieņemt, ka ir normāli mīlēt savus bērnus no visas sirds, tajā pašā laikā reizēm gribot kliegt un no visa aizbēgt. Jo mammu mēs gribam redzēt ideālu, bet pašas esam cilvēki – īsti un patiesi. Nav labāku skolotāju par pašu bērniem. Kā nesaudzīgs spogulis, viņi ātri parāda mūsu vājības – pacietības trūkumu, stresu, bailes un šaubas. Cik bieži dzirdu no sievietēm domu, ka viņas nav gana labas mammas. Gan bērniņu gaidot, gan laižot pasaulē, barojot, auklējot un audzinot. Savā acī katru sīkumu redzam kā baļķi. Baiļojamies, ka mūsu lēmumi un rīcība viņus kaut kā neatgriezeniski sabojās. Dzīvojam ilūzijās, ka citiem viss izdodas labāk.
Bet es redzu, cik ļoti bērni mīl savas mammas! Tieši tādas, kādas viņas ir. Redzu, kā mazuļi tieši mammai visskaļāk raudot izsūdz savas bēdas, jo viņa ir savējā – viņa uzklausīs un sapratīs. Kā mazie skolēni visu nedēļu gaida tieši to dienu, kad mammai darbs ātrāk beigsies. Viņa būs mājās! Un nav svarīgi, cik mēs slaidas, skaistas vai bagātas – mūsu bērniem tieši mēs esam vislabākās. Novērtējiet un mīliet sevi, jo tieši tā mūsu bērni mācīsies savas vērtības apziņu. Turklāt tieši bērni dod mums vēl lielāku spēku, lai mainītos un augtu kopā ar viņiem.
Kļūstot par mammu, nereti jānoliek malā savi priekšstati par to, kādi būs mūsu bērni. Tās nav mūsu mazās kopijas, viņi mēdz būt pārsteidzoši citādi.
Reizēm straujai mammai tiek iedots lēnīgs bērns, matemātiķiem – mākslinieks, reizēm ģimenē ienāk ļoti īpašs bērns. Tas prasa pārkārtot savu dzīvi un priekšstatus par to, kāda mēs būsim ģimene. Ko bērns spēs, ko darīs un par ko izaugs. Iemīlēt savu bērnu tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kāds viņš bijis mūsu iztēlē. Tas nav viegli un šajā ceļā tik ļoti palīdz citu mammu atbalsts!
Ceru, ka šosvētdien laiks būs labs un mēs visa ģimene varēsim doties piknikā. Brauksim ar riteņiem, izklāsim segu, paņemsim sagatavotos našķus un cepsim tos ugunskurā. Trīs dēlu mammai svētki bieži vien ir skrējiens ar nobrāztu ceļgalu ārstēšanu, nosmulētām mutēm un drēbēm, brāļu kašķiem un salabšanu. Visa kā ir daudz – svarīgo līdzņemamo lietu, trokšņa, asaru, dusmu, mīlestības un buču. Diena, pēc kuras visi sagurumā sakrīt gultās, visvairāk jau paši vecāki. Vakarā skatīsimies uz saviem puikām ar smaidu un bezgalīgu pateicību, ka viņi pie mums ir atnākuši, atceroties viedo teicienu: “Es neteicu, ka tas būs viegli, bet tas būs to vērts!”
Līga Vasara-Brakmane, trīs dēlu mamma
Avots: liepajniekiem.lv