«Sasveicinies! Obligāti sasveicinies!», — atgādina mamma, pavadot savu bērnu grupiņā.
«Ieiesi grupiņā, noteikti sasveicinies ar visiem!», — tās iedvesmota, turpina cita.
Es aizdomājos. Dīvaini, kāpēc tieši šīs mammas ģerbtuvē pašas ne ar vienu nesasveicinājās… ? Nākamajā dienā, kā pēc pasūtījuma, mani gaida turpinājums.
«Tu esi vīrietis vai lupata? Īsts vecis vienmēr apģērbjas pats!», — zinātājas tonī apgalvo vēl kāda mamma. «Vecis» tajā pašā brīdī bezpalīdzīgi plikšķina acis. It kā jau viņam nav nekādas pretenzijas, lai parādītu savu patstāvību, taču mammas stingrie apskāvieni to neļauj darīt.
Iekšējais dialogs, kas norisinās manā galvā, noved pie pēkšņas atklāsmes. Cik gan daudz problēmu rodas no tādas vēlmes uzspiest darīt to, ko pats nedari. Ieteikt to, ko pats nekad neesi mēģinājis. Aicināt uz turieni, kur pats nekad neesi bijis.
Savulaik mūsu valstī apsolīja komunismu. Un, kaut arī dzīvē to neviens nebija redzējis, entuziasms, ar kādu visus gribēja aplaimot, vienkārši pārsteidza. Un, ja runājam par reliģisko fanātismu…
Nedaudz aizrāvos.
Nav grūti pārliecināties par to, ka bērnu audzināšanā pati bezjēdzīgākā lieta, ir izmantot dažāda veida norādījumus un lozungus. Savukārt personiskais piemērs ir pavisam cita lieta. Un, ja bērns uzvedas kaut kā “ne tā”, tad, visticamākais, šo “ne tā” viņš ir iemācījies no vecākiem, ģimenē. Un, pat tad, ja šķiet, ka no vienaudžiem, tātad vecaki ir labi sagatavojuši augsni.
Un es uzskatu, ka tad, kad šķiet, ka jāpakoriģē kaut kādi momenti bērna uzvedībā, pirmkārt, ir jēga pašiem vecākiem pastrādāt ar sevi.
Mēs prasām no bērniem cieņu pret vecākiem cilvēkiem, taču pievērsiet uzmanību, kā paši izturamies pret saviem vecākiem. Vai mēs izturamies pret viņiem ar cieņu, vai tomēr – vairāk kā patērētāji?
Bērns izmētā drēbes – iespējams, vecāki paši nav pieraduši pie kārtības mājās?
Zēns dara pāri meitenēm – varbūt viņa tēvam jāpārskata sava attieksme pret savu sievu?
Bērns ļoti bieži ir kaprīzs, stūrgalvīgs, bet varbūt jūs paši mīlat strīdēties? Kaut gan, drioši vien, ka nē. Droši vien tie ir citi, kas nezin kāpēc ar jums strīdās, jūs taču vienmēr runājat tikai pareizās lietas.
Ja pie mēģinājuma paskatīties uz sevi no malas, pirmā reakcija ir kaut kas līdzīgs “Ar mani taču viss kārtībā”, ir vērts padomāt. Visticamākais, tas nozīmē, ka jums vienkārši trūkst apzinātības, lai ieraudzītu sevi un savus trūkumus. Īpaši tad, ja daudzas lietas jau sen kļuvušas par ieradumu. Tātad, pirmkārt, jāsāk piestrādāt pie savas apzinātības. Un tas nav viegli. Pie tā jāstrādā regulāri – katru dienu.
Veiksmi jums darbā ar sevi!
«Labi pateikts, pareizs vārds, kuram pats cilvēks neseko, ir tikpat neauglīgs kā brīnišķīgs, krāšņs zieds bez aromāta» — Buda
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/