Dmitrijs Sergejevičs Ļihačovs (1905–1999) – filologs, kulturologs, mākslas zinātnieks, akadēmiķis. Krievijas (pirms tam Padomju savienības) kultūras fonda priekšsēdētājs (1986–1993). Fundamentālu darbu par krievu literatūras vēsturi (īpaši senkrievu) un krievu kultūru autors. Fragments no viņa grāmatas “Vēstules par labo”.
Var dažādi izvēlēties savas eksistences mērķi, bet tam ir jābūt, citādi vairs nebūs dzīve, bet stagnācijā. Nepieciešami arī dzīves principi, vislabāk būtu tos pierakstīt dienasgrāmata – īstajā, ko nevienam nerāda.
Kur ir dzīves jēga?
Vienam noteikumam dzīvē ir jābūt katram, dzīves mērķī, viņa dzīves principos, uzvedībā: vajag nodzīvot dzīvi ar cieņu, lai nebūtu kauns atcerēties. Cieņa prasa labestību, plašu sirdi, māku nebūt egoistam, būt godīgam, būt labam draugam, rast prieku, palīdzot citiem. Lai dzīve būtu cieņpilna, vajag mācēt atteikties no maziem priekiem un dažreiz arī no ne tik
maziem… Mācēt atvainoties, atzīt citiem savu kļūdu, nevis grābt un melot. Krāpjoties, cilvēks no sākuma krāpj pats sevi, jo viņam šķiet, ka ir veiksmīgo samelojis, bet cilvēki to ir sapratuši, taču ir pārāk delikāti, lai to teiktu. Melus vienmēr var redzēt. Cilvēkiem īpaša izjūta saka priekšā, vai viņiem melo, vai saka taisnību. Taču parasti nav pierādījumu, ka kāds melo, kā arī negribas sapīties ar šādiem cilvēkiem.
Daba ir radījusi cilvēku miljoniem gadu atpakaļ, un, lūk, šo dabas veidojumu, manuprāt, vajag cienīt, vajag dzīvi dzīvot ar lepnumu un tā, lai daba, kas strādājusi pie mūsu radīšanas, nebūtu apvainota. Daba ir radoša, tā radījusi mūs, tāpēc mums vajadzētu uzturēt mūsu dzīvēs radošuma tendenci, mākslinieciskumu, bet nekādā gadījumā neuzturēt visu postošo,
kas ir dzīvē. Kā to saprast, kā piemērot savai dzīvei, uz to jāatbild katram pašam, apzinoties savas spējas, intereses utt. Bet ir jādzīvo radot, jāuztur tas dzīvē. Dzīve ir dažāda, tāpēc arī radīšanas veidi ir dažādi, un mūsu centieniem arī jābūt dažādiem, atkarībā no mūsu vēlmēm un būtības. Kā Jums šķiet?
Dzīvē ir laimes līmenis, kurš mums ir kā atskaites punkts. Katra uzdevums ir palielināt šo laimes līmeni dzīvē. Un sava personīgā laime arī ietilpst šajās rūpēs. Bet galvenokārt – vistuvāko laimes līmeni var paaugstināt ļoti vienkārši. Turklāt tas arī nozīmē paaugstināt laimes līmeni visā valstī un galu galā arī visai cilvēcei. Veidi ir dažādi, taču katram pieejami. Ja nav pieejami risinājumi valstiska līmeņa jautājumu risināšanā, kas vienmēr palielina laimes līmeni, ja tie tiek viedi risināti, tad katrs var sev apkārtējo cilvēku lokā laimes līmeni mainīt.
Dzīve vispirms ir radīšana, taču tas nenozīmē, ka katram, lai dzīvotu, jāpiedzimst par mākslinieku, balerīnu vai zinātnieku. Var radīt patīkamu atmosfēru sev apkārt. Sabiedrībā cilvēks, piemēram, var atnest sev līdzi aizdomīguma atmosfēru, smagu klusēšanu, bet var arī nest prieku un gaismu. Lūk, tā arī ir radīšanas. Radošums ir nepārtraukts. Tā kā dzīve arī ir mūžīga radīšana. Cilvēks piedzimt un atstāj aiz sevis atmiņas. Kādas atmiņas atstās? Par to ir jārūpējas ne tikai pēc noteikta vecuma, bet, manuprāt, no paša sākuma, jo cilvēks var aiziet jebkurā brīdī. Ir ļoti svarīgi, kādas atmiņas par sevi viņš atstās.