Sirdi plosošā stāstā dalās kāda sieviete:
Šodien pa ceļam uz darbu iegāju konditorejā. Pie konditorejas stāvēja vīrietis ap 70+ gadu vecumu, zelēja tukšu majonēzes paciņu un skaitīja raupjajā plaukstā melno centu monētas. Kamēr stāvēju rindā, vēroju kungu cienījamajos gados. Brīdi paskatījies plaukstā, viņš iebēra monētas padilušās jakas kabatā, sapratis, ka bulciņu nopirkt nesanāk. Taču prom viņš nesteidzās. Šķita, ka viņš bauda smaržu, kas nāk caur atvērtajām ceptuves durvīm. Viņš nevienam neko neprasīja, brīdi pastāvēja, tad pagriezās un lēniem soļiem devās prom. Stāvot rindā, es cerēju, ka panākšu veco vīru.
Palūdzu pārdevējam salikt maisiņā dažādas bulciņas un skrēju onkulim pakaļ.»
Panācu vīru, iedevu viņam papīra maisiņu, un viņš ar nelielu izbrīnu sejā lūkojās uz mani un prasīja, kas tur ir iekšā. Atbildēju, ka bulciņas, teicu, ka man šķita, ka viņam varētu gribēties. Vecais vīrs noteica: “vēl siltas,” un viņam acīs sariesās asaras. Asaras par dažām maizītēm. Un raudāt gribējās arī man. Viņš satvēra manu roku savās plaukstās un teica paldies. Ir pagājusi visa diena, bet es nevaru aizmirst veco vīru. Es joprojām redzu viņa seju un neveiklos centienus noslēpt asaras. Un te nu mēs esam priekšvēlēšanu nedēļā, kad potenciālās gudrās galvas tērē tūkstošiem euro, lai viens otru pārkliegtu debatēs un labākas dzīves solījumos, bet tur ārā ir cilvēki, kas nevar paēst no ielu plakātiem un uzlīmēm uz sabiedriskā transporta sāniem. Un es nesaprotu, to neredz vai negrib redzēt,” facebook raksta Zane.