Tukšums un skumjas. Nav ne spēka, ne vēlmes kaut kur kustēties. Nav arī enerģijas kaut ko darīt. Vēl ir ļoti drūmi un visu laiku gribas sevi vainot. Kaut kas taču ir jādara! Tikai – kas, un, galvenais, “kā”? Ja neko negribas darīt…
Iekšā dziļa garlaicības sajūta, sajūta, ka nekas nav īsts, patiess un, liekot roku uz sirds, – sajūta, ka viss, ko dari nekam nav vajadzīgs.
Tā arī taisnība – kam tas viss? Kur jēga?
Kur paliek jēga?
Agrāk taču bija! Bija prieks, vēlmes, azarts, brīžam arī kaifs. Un bija mērķi, un acis dega, un viss padevās un sanāca! Tad, kas notika? Kāpēc “tad” un “tur” sanāca, gribējās un “varējās”, bet “šeit un tagad” – negribas un nesanāk?
Tur bija jēga. Bija mērķis.
Piemēram, sasniegt mērķi – aizbraukt uz ārzemēm, apprecēties, izveidot ģimeni.
Nopirkt mājokli, dzemdēt bērnus, realizēties savā profesijā.
Pabeigt mācības, saņemt diplomu, izveidot savu mājas lapu, sākt savu praksi.
Atrast labu darbu un sākt labi pelnīt.
Kļūt par frīlanceri, iegūt savu brīvību un stradāt “sev”.
Vai arī – aiziet no darba, sākt jaunu dzīvi un beidzot darīt to, ko vēlies.
Mērķis sasniegts! Esmu šeit. Un ko tālāk?
Šķiet – tagad dzīvo un priecājies, tu esi tur, kur tik ļoti vēlējies būt un uz kurieni tik ilgi gāji…
BET…
Pirmkārt, – dzīve fantāzijā un sapnī izskatījās nedaudz savādāk, pievilcīgāk, brīnumaināk, kā tas izrādījās reālajā dzīvē. Tā bija ideāla – bez izmētātām zeķēm, raudošiem bērniem un vīra ar sliktu garastāvokli. Lielā atšķirība starp to, ko gaidīji un kāda izrādījās realitāte, izsauc skumju vilšanos.
Un vai vispār ir jēga kaut ko darīt, kaut kur tiekties, ja viss notiek tā?
Otrkārt,– rodas trauksme. Šajā dzīves posmā es vēl neesmu bijusi. Ko darīt? Un, ja nu netikšu galā?
Varbūt nav jēgas neko darīt, lai nepieļautu kļūdas?
Bija pasaule, kas šos mērķus diktēja un dzīve organizēja to piepildīšanos.
Bija organizācija, firma, darbavieta, plāni, nodaļas, atskaites. Viss bija konkrēti – pa plauktiņiem salikts. Nebija nekadas vajadzības aizdomāties par to “ko es vēlos”, “vai man tas vajadzīgs”, “ja gribu, tad kā” – to nevajadzēja. Viss bija jau izdomāts un “augšā” izlemts.
Bija cilvēks, ar kuru kopā tika veidota šī dzīves jēga. Kopā ar kuru domājās, sapņojās, plānojās, notika. Kurš bija ieausts, kā šķita, visas manas dzīves audeklā.
Un tagad viņa vairs nav.
Viņš aizgāja, pameta, nodeva un tagad kaut kur dzīvo savu dzīvi.
Vai arī – viņš nomira. Un viņa vairs nebūs nekad. Un no tā sirdī ir neizsakāmi skumji un sāpīgi. Un pagaidām jēga ir tikai tajā, ka vari atļaut sev raudāt un atļaut sev darīt kaut ko, kas pat no malas izskatās bezjēdzīgi. Bet, kad asaras atgriežas, atkal raudāt, kamēr tās atnes atvieglojumu un vairs tik ļoti nesāp. Uz to mirkli, kad asaras dos atvieglojumu, kad palēnām, klusi atnāks pieņemšana, ka pasaule vairs nekad nebūs iepriekšējā. Un šajā citā pasaulē ir atļauts dzīvot, redzēt gadalaiku maiņu, zāli, lapas, bangojošu jūru, dzirdēt cilveku balsis un putnu dziesmas. Un tad pakāpeniski atnāk atlaišana, piedošana un atvadīšanās. Un parādās jaunas jēgas un spēks tālākai lielai un garai dzīvei.
Notika kas tāds, kas sadalīja dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc”.
Ši notikums mani izmainīja. Patiesība ir tā, ka es nekad vairs nebūšu tā, kas biju. Mana pasaule izmainījās. Kaut kas aizgāja uz visiem laikiem. Un šajā jaunajā pasaulē man arī var būt plāni un sapņi un šeit arī var dzīvot… un mīlēt.
Ja jēga ir kaut kur – citur.
Kas dara tavu dzīvi bezjēdzīgu? Kur tava enerģija?
Kādās vēlmēs?
Varbūt tas, ko dari šobrīd, ar ko nodarbojies, sen jau tev riebjas, taču pārmaiņas varētu izmaksāt pārāk dārgi, un tas būtu pārāk sarežģīti taviem tuviniekiem?
Jā, ikvienām pārmaiņām ir sava cena. Nemēdz būt bezmaksas izvēļu. Pat neko nemainot, tu maksā. Maksā ar iztukošotības sajūtu, depresiju, skumjām, apspiestām dusmām, naidu pret apkārtējiem un sevis neieredzēšanu.
Pārmaiņas nojauc iesīkstējušo līdzsvaru ģimenes sistēmā. Ģimenē viss “plīst pa šuvēm”, slēptie konflikti izlien ārpusē. Izlien ārpusē tas, kas visu laiku tika nospiests.
Ja nolemsi iet sev līdz, līdzi savu vēlmju piepildījumam, savā attīstībā – tuvībā vai atzinībā, nāksies ļoti daudz ko skaidrot, paskaidrot, runāt, vilkt laukā savas vēlmes, savus mērķus, lūgt, solīt, pārliecināt, saskarties ar atteikumiem, ar nesapratni. Kaut kas būs jāupurē. Bet tā būs tava izvēle, tavs ceļš un tava nobriedusī izpratne par samaksu.
Ja tagad tev nav spēka, tas nozīmē, ka tas kaut kur aiziet.
Tas var aiziet uz to, lai kontrolētu savu neapmierinātību un varbūt noturētu savas pretenzijas un dusmas. Vai arī uz to, lai aizturētu asaras, ko izsauc bezspēcība un izmisums. Tas var aiziet uz trauksmi. To var bloķēt bailes no nākotnes, kas neļauj dzīvot šodienā.
Šie šķēršļi ir kā dambji upē – mēs paši neapzināti tos uzbūvējam un noslēdzam savas enerģijas plūsmu.
Kad tu uzcel tādu dambi, izveidojas kas līdzgs purvam, sāk kurkstēt vardes, viss pārklājas ar duļķēm, atnāk garlaicība un slinkums. «Kas būs, būs..».
Mirklī, kad sāc meklēt sevī savas personīgās vēlmes, tu izroc pirmo akmeni no dambja.
Kamēr tu sevi atturi, turpini refleksēt, pasaule tev apkārt uzvedas tieši tāpat. Ne telefona zvanu, ne klientu, ne tikšanos, ne piedāvājumu, nekas nenotiek… Kā tikko tu atļauj sev pārraut dambi, palaist savus spēkus dzīvei, sākt darīt kaut ko, ko vēlies, pasaule atsaucas. Cilvēki nāk uz enerģiju. Kā kuģi meklē bāku.
Avots: https://psy-practice.com