Metodes – “sistēmiskie ģimenes izkārtojumi” vai, kas ir daudz populārāk “izkārtojumi pēc Hellingera” autors – ir viens no gudrākiem cilvēkiem. Profesoram ir jau 91 gads, bet viņa metode bez pārspīlējumiem “ir pašos spēka gados”. Psihoterapeita darba būtība izkārtojumos ir no senčiem pārņemto izpausmju identifikācija un apspiesto sajūtu, kas dažādu iemeslu dēļ nav izdzīvotas – sabiedrības aizliegums, paša cilvēka blokādes – izstrāde. Iepazīstoties tikai ar dažiem no psihoterapeita citātiem jūs droši vien tiksiet vaļā daļu no savām šaubām un kļūsiet šīs leģendārās metodes piekritēji.
1. Daži cilvēki ātri spēj atgūt lielu daļu no nokavētā, ja viņi sāk darboties. Bet vainas sajūta un žēlošanās – ir tikai darbības aizstājēji. Tie bloķē iespējamās darbības un padara cilvēku vāju.
2. Visiem pagājušiem notikumiem pēc kāda laika patiešām jākļūst par pagājušiem.
3. Ja partnerattiecībās vīrs no sievas vai sieva no vīra alkst saņemt tādu pat beznosacījuma mīlestību, kādu bērns vēlas saņemt no saviem vecākiem, viņi cer, ka otrs sniegs viņam to drošību, kādu vecāki dod saviem bērniem. Kā sekas, partnerattiecībās iestājas krīze, kas beidzas ar to, ka tas, uz kuru tika liktas pārāk lielas cerības, attālinās vai aiziet. Un pareizi dara, tāpēc, ka jel kādas kārtības pārnešana no bērnības uz attiecībām pārī nozīmē nettaisnību attiecībā pret otru.
4. Cilvēka personiskā vaina – ir spēka avots, pie noteikuma, ja viņš atzīst šo vainu. Tam, kurš atzīst, ka viņš ir vainīgs, zūd vainas sajūta. Vainas sajūta parādās tad, kad cilvēks cenšas to vai nu izspiest no atmiņas, vai sev iedvest, ka nav vainīgs.
5. Krīze visvieglāk atrisinās tad, kad sasniegts tās galējais punkts.
6. Tikai paša cilvēka rīcība slēpj risinājumu.
7. Tur, kur nevainīgais dod priekšroku ciešanām, nevainīgu upuru un vainīgo šī iemesla dēļ drīz vien kļūst vairāk, kā bija pirms tam.
8. Cilvēks var kļūt atkarīgs no narkotikām tajos gadījumos, ja māte ir liegusi viņam saprast: ka tas, ko dod viņam tēvs, neko nemaksā un viņam viss jāņem tikai no viņa. Tad bērns atriebjas mātei tādā veidā, ka ņem no viņas tik daudz, ka tas viņu sagrauj.
9. Ja cilvēks ir apstājies uz ceļa un tālāk virzīties nevēlas, būtība nav zināšanās. Vienkārši viņš meklē pārliecību tur, kur ir nepieciešama vīrišķība, un brīvību tur, kur pareizais viņam jau vairs neatstāj izvēli.
10. Greizsirdība kalpo kā līdzeklis tam, lai savu vainu pārliktu uz otru.
11. Neieciklējoties uz problēmu nozīmē turpināt savu ceļu kā citam cilvēkam.
12. Kad mēs kaut ko dodam citiem, bet neko neņemam pretī, mēs it kā viņiem liekam saprast: “Labāk ja tu jutīsies vainīgs, nevis es”.
13. Pārmantoto dusmu nēsātāji vienkārši nav savā ādā dusmu dēļ… un pie tam viņi lepojas un uzskata sevi par pareiziem; bet viņu dusmas un no tā izrietošās darbības barojas no svešas enerģijas un kāda cita tiesībām. Tieši tāpēc dusmu nēsātāji kļūst vāji, bet viņu centieni – veltīgi. Un arī pārņemto dusmu upuri sajūtas spēcīgi un taisnīgi, jo viņiem ir zināms, ka viņi cieš netaisnīgi; taču viņi tā arī paliek vāji un cieš veltīgi.
14. Kad vecāki no saviem bērniem pieprasa kaut ko, kas pārsniedz viņu pienākumus (piemēram mierināšana), tad bērni it kā kļūst par savu vecāku vecākiem, bet vecāki – par savu pašu bērnu bērniem. Tas izkropļo attiecības starp vecākiem un bērniem. Bērni nevar aizsargāties no šādas vecāku uzvedības. Viņi izrādās ievilkti konkrētos samezglojumos un ir spiesti veikt to, uz ko viņiem nav tiesības no ģimenes sistēmiskā atskaites punkta. Vēlāk viņi sāk sodīt paši sevi par to, neļaujot sev būt laimīgiem personiskā dzīvē vai būt veiksmīgiem karjerā. Reizēm pašnosodīšana var izvērsties pat par bojā eju. Tikai kad bērns kļūst pieaudzis un saprot, ka viņa dzīvē kaut kas nav kārtībā, viņš var pamēģināt tikt vaļā no tāda samezglojumiem,, piemēram ar psihoterapijas palīdzību.
15. Vieglāk ir ciest kā atrisināt problēmu.
Avots: garavasara.com