Par laimi, vai arī par lielu bēdu, taču mēs nekad nevaram zināt, kas pirms mums iepriekš sēdējis šajā konkrētajā sabiedriskā transporta krēslā. Vēl ir labi, ka mēs nezinām, kas šajos krēslos dzīvo un atrodas patiesībā.
Kāds “tīrības inspektors” vienā no Polijas pilsētām Bjalistoka kādu reizi nolēma pārbaudīt, cik patiesībā tīri ir sabiedriskā transporta sēdekļi, proti, tieši vietējā autobusā.
Lai to izdarītu, viņš paņēma speciālu āmuru un ar to sāka sist pa krēslu. Pateikt, ka šajā krēslā bija daudz putekļu, ir kā nepateikt neko. Domājams, ka no tur esošā putekļu daudzuma nosmakt varētu teju visi pasažieri.
Visticamākais, ka šos sēdekļus neviens nekad nav tīrījis ar tiem paredzētiem mazgāšanas līdzekļiem, nemaz nerunājot par to, ka putekļi no tiem netika sūkti nekad. Pats briesmīgākais ir tas, ka tieši šādu gaisu mēs elpojam ikreiz, kad dodamies uz un no darba vai jebkur citur ar sabiedrisko transportu.
Paradoksāli – ja cilvēkam piedāvātu sēdēt pelnu kaudzē, viņš noteikti atteiktos, turklāt noteikti vēl sāktu šķobīties un vīpsnāt, kādēļ kaut kas tāds vispār tiek piedāvāts. Ja šai pašai pelnu kaudzei pa virsu uzliek auduma gabalu, tad cilvēki būs gatavi vēl izkauties par šo sēžamvietu, lai noskaidrotu, kam tad priekšroka apsēsties šajā goda vietā sabiedriskajā transportā.
Noteikti nekavējoties dalieties ar šo ziņu arī ar saviem draugiem, radiem un paziņām. Lai arī viņi uzzina briesmīgo patiesību par to, kur viņi dienu no dienas mēdz sēdēt.
Avots: abiem.lv