— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ļoti nogurdina. Tā nešķiet pateicīga. Tu esi piekusis jau no tā, ka dzīvo tajā. Tu esi piekusis pārāk daudz mīlēt, rūpēties, atdot pasaulei, kas ne vienmēr kaut ko dod pretī. Tu esi piekusis no nenoteiktības un pelēkajām dienām.
Tā notiek.
Reiz tu biji pilns gaišu cerību, optimisms bija lielāks kā cinisms, tu biji gatavs atdot, atdot un atkal atdot. Bet salauzta sirds, kāda cilvēka neizpildītie solījumi, neizdevušies plāni – tas viss tevi atkal atgriež no debesīm uz zemes. Ne vienmēr pasaule pret tevi ir bijusi labvēlīga, un bieži vien šķiet, ka zaudējis esi vairāk, ka ieguvis, un šobrīd nav vairs nekādas iedvesmas, lai pacenstos atkal.
Es tevi saprotu.
Patiesība ir tāda, ka katrs no mums ir piekusis. Sasniedzot noteiktu vecumu, mēs sev šķietam ne vairāk kā salauzto siržu un smeldzošo dvēseļu armija, kas izmisīgi meklē harmoniju. Mēs gribam vairāk, bet esam parāk piekusuši, lai palūgtu. Mums nepatīk tas, kur šobrīd atrodamies, bet esam parāk nobijušies, lai kaut ko sāktu no jauna. Mums būtu jāriskē, taču mēs baidāmies, ka viss mums apkārt var sabrukt. Gala rezultātā mēs neesam pārliecināti, cik reižu vēl mēs varēsim sākt visu no jauna.
Ir vēl viena patiesība – mēs esam piekusuši viens no otra – no spēlēm, ko spēlējam, no meliem, ko stāstām, no nenoteiktības, kuru dāvājam viens otram. Mēs negribam uzvilkt masku, bet tajā pat laikā mums nepatīk palikt muļķa lomā. Nākas spēlēt mums nepatīkamās lomas, tēlot kaut ko, jo neesam pārliecināti par savu izvēli.
Es zinu, cik ļoti grūti ir turpināt kaut ko darīt, vai censties atkal un atkal sākt visu no jauna, kad dvēseles spēki, šķiet, jau ir beigušies. Un tie optimistiskie ideāli, kurus mēs lolojām kādreiz, tagad šķiet naivi un muļķīgi.
Taču, lūk, ko es tev lūdzu. Ja esi tuvu tam, lai padotos, no visa spēka izdari vēl vienu mēģinājumu.
Mēs esam daudz dzīvespriecīgāki, kā varam iedomāties, un tā ir neapgāžama patiesība. Mēs esam spējīgi atdot daudz vairāk mīlestības, vairāk cerību, vairāk degsmes, kā atdodam šobrīd. Mēs vēlamies ātrus rezultātus un padodamies, kad neredzam nekādu efektu. Mēs viļamies, kad neredzam atpakaļsaiti, un tāpec pametam visus mēģinājumus.
Saproti to, ka neviens no mums nevar būt iedvesmots KATRU DIENU. Mēs visi aizelšamies. Mēs visi piekūstam. Mēs visi kādreiz viļamies. Tas, ka esi piekusis no dzīves un palicis bez spēka absolūti nenozīmē to, ka tu stāvi uz vietas. Katrs cilvēks, par kuru tu savulaik esi jūsmojis, kaut reizi ir juties kā zaudētājs skrējienā pēc sava sapņa. Taču tas viņam netraucēja sasniegt savus mērķus. Lai ko tu darītu, neļauj sev padoties, lai tā būtu ikdienas rutīna, vai lielu, grandiozu plānu realizācija.
Kad esi piekusis, kusties lēnām. Kusties mierīgi, nesteidzoties. Bet neapstājies! Tu esi piekusis un tam ir savi objektīvi iemesli. Tu esi piekusis, jo daudz dari un maini. Tu esi piekusis, jo audz. Un kaut kad šī augšana pa īstam tevi iedvesmos.
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/