Psihologs paskaidroja, ka jāļauj bērnam saprast, ka mēs cienām to, ko viņi jūt.
Tātad, krīzes laikā, lai arī kāds nebūtu tās iemesls, jāpalīdz bērnam ( tas darbojas ar bērniem, kuri ir vecāki par pieciem gadiem) padomāt un saprast, kas ar viņu notiek. Kad mēs atzīstam bērnu jūtas un tajā pašā laikā dodam iespēju viņiem pašiem piedalīties problēmas risināšanā, mēs palīdzam histērijas apturēšanā.
Un tā, situācija: Bērns ir gatavs uzsākt skandālu. Iemeslam nav nozīmes – lellei nolūzusi roka, jāiet gulēt, neizdodas atrisināt uzdevumu vai vienkārši negrib darīt to, ko lūdzat. Mēs skatāmies bērnam acīs un mierīgā balsī jautājam:
Tā ir liela problēma, vidēja problēma vai maza problēma?
Kad mana meita sāka domāt par to, kas ar viņu notiek, tas uz viņu iedarbojās maģiskā veidā, vismaz šeit, mājās.
Es uzdodu šo jautājumu, viņa atbild, un mēs kopīgi atrodam iespēju, kā atrisināt problēmu, pie tam, meitiņa pati piedāvā risinājumu.
Mazā problēma parasti ir visātrāk un vienkāršāk atrisināma.
Dažas problēmas viņa uzskata par “vidējām”. Visticamāk, mēs tās atrisināsim, bet ne šajā pašā brīdī – tas palīdz saprast, ka ir lietas, kas prasa laiku.
Ja problēma ir nopietna – un to, ko jūsu bērns uzskata par nopietnu, nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt, lai arī jums tā šķiet pilnīga muļķība, – tādai problēmai būs nepieciešams mazliet vairāk laika. Dažreiz jāpalīdz bērnam saprast, ka dzīvē ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs vēlamies.
Lūk gadījums, kas pavisam nesen pierādīja metodes efektivitāti.
Mēs izvēlējāmies, ko Alise vilks mugurā uz bērnudārzu. Alise parasti vienmēr ļoti pārdzīvo par to, ko vilkt mugurā, īpaši tad, ja ārā ir auksts. Īsāk sakot, viņa ļoti gribēja vilkt savas iemīļotās bikses, bet tās bija izmazgātas. Viņa jau sāka bozties, un es jautāju: “Alise, tā ir liela, vidēja vai maza problēma?”
Viņa paskatījās uz mani un teica: ”Maza”. Mēs jau zinājām, ka mazas problēmas ir viegli atrisināmas. Es palūdzu, lai viņa piedāvā risinājumu (es zināju, ka viņai ir nepieciešams laiks padomāt), un viņa teica: “Izvēlēšos citas bikses”. Es atbildēju: “Un tev ir vairāki pāri bikšu, no kurām izvēlēties.”
Alise pasmaidīja un devās izvēlēties citas bikses, kuras uzvilkt. Es apsveicu meitu ar to, ka viņa pati spējusi atrisināt problēmu, jo ļoti svarīgi ir paslavēt bērnu par to, ka viņš ir ticis galā, tas pieliek punktu situācijai.
Es nedomāju, ka ir kādi maģiski paņēmieni bērnu audzināšanā. Audzināt bērnu, iet cauri visiem attīstības posmiem – tā ir īpaša misija. Jā, dažreiz mēs izvēlamies nepareizu ceļu, tad ir jāpietiek gudrībai griezties atpakaļ un izvēlēties citu. Pārdzīvojot neskaitāmas meitas histērijas, es beidzot ieraudzīju gaismu tuneļa galā un ļoti vēlējos pastāstīt savu pieredzi citiem vecākiem. Ceru, ka jums noderēs.