Mēs ejam pie astrologa, psihologa, zīlnieces, dziednieka, šamanes vai kouča tad, kad ir slikti. Es nerunāju par kritiskām situācijām, bet gan par posmiem, kad nekas no tā, ko dari, šķiet nenes vēlamo rezultātu. Visi secinājumi, līdz kuriem esi nonācis savas dzīves laikā, palēnām zaudē vērtību tavās acīs un varbūt pat izzūd no tavas apziņas pavisam.
Mūsu prātam ir tāda daba, ka tas vēlas baudīt dzīvi, un tas nozīmē, ka tas izvirza savus spriedumus balstoties uz īstermiņu. Prāts nevēlas ciest vai pieciest nekomfortablas situācijas. Ja tu pasmaidi kādam garāmgājējam un tas tev uzbrūkoši pasaka „Ko blenz?”, ļoti iespējams, ka tavs prāts tev pateiks, ka smaidīšana svešiniekiem nav laba ideja. Ja nejauši gadās tā, ka šāda situācija atkārtojas 2-3 reizes pēc kārtas, prāts kļūst pilnīgi pārliecināts par savu taisnību. Tā tas notiek, jo prāts nepazīst varianci, nepazīst randomnesu.
Patiesībā dzīvē vienkārši gadās slikti periodi. Es negribētu apstiprināt apgalvojumu, ka dzīve ir kā zebra, taču tālu no patiesības tas nav. Lai vai kā, prasīt kādam padomu mēs nereti nolemjam tieši tad, kad esam tā saucamajā melnajā svītrā. Un šis arīdzan ir tas mirklis, kad mēs varam ja ne nonākt kādā sektā, tad vismaz pilnīgi noteikti pazaudēt sevi, jo mēs esam gatavi klausīties jebkurā autoritātē, kam dzīve ir izdevusies – kura dzīves stratēģija strādā.
Tā nu labākās dzīves meklējumos mēs dodamies pie speciālista un esam gatavi rīkoties, jo mūsu laime ir mūsu rokās (tā runā). Ļoti iespējams arī, ka mēs pat ieviešam dzīvē kaut kādas lietas, pret kurām mums ir bijusi negatīva nostāja. Un kā gan savādāk, ja mūsu dzīve nav izdevusies (vai kāda mūsu dzīves sfēra) – kādas gan mums var būt balsstiesības.
Mēs sākam mācīties dzīvi no jauna un esam diezgan tizli… Un mēs ceram, ka kādreiz – tad, kad mēs visu par šo nezināmo mums stratēģiju jau zināsim – tad mēs izjutīsim patiesu laimi. Tādu, kādu nekad neesam jutuši.
Jo mēs esam aizmirsuši, ka kādreiz jau taču esam bijuši laimīgi!!! Prāts to jau vairs neatceras.
Vārds „ilgtermiņš” man nav svešs – par to esmu domājusi stundām, dienām…
Es atceros vienu reizi, kad es vēlējos sevi uzlabot un iebraucu pamatīgās auzās, kas man izmaksāja naudu un laiku, un pats svarīgākais – pašapziņu. Tā gadās, kad tu centies kopēt kādu citu, un tev ne velna nesanāk, jo ne velti taču katram cilvēkam ir citādāka dzīves pieredze. Un laika gaitā mēs iemācāmies apieties ar savu dzīvi – mēs jau zinām, kur mums veicas un kur nē, kā mūs uztver citi, kā novērtē. Mūsu pieredze ir izveidojusi arī mūsu vērtības.
Es pati vienmēr esmu interesējusies par garīgām lietām, taču gājusi vai mācījusies ne pie viena īsti nebiju. Un par savām vērtībām īpašu šaubu man nekad nav bijis un tieši tādēļ, saskaroties ar citiem skolotājiem, man ir izdevies ļoti ātri no viņiem arī atdalīties, jo, ja kāds man pasaka, ka sekss ir vērtība vai ka automašīna vai ceļojums ir vērtība – tas ir nobrainers – es tinu makšķeres.
Uz ko es vedinu…
Tajā mirklī, kad Tu nolemj doties pie kāda speciālista, dodies pie tā, ar kuru Tev ir vienādas (vai vismaz līdzīgas) vērtības.
Ir ļoti liela varbūtība, ka tu pa lielam diezgan labi saproti dzīvi (vismaz savu), bet tev vienkārši neveicas. Un dēļ tā, ka tev neveicas, tu (tavs prāts) droši vien esi veicis vismaz pāris nepareizus adžastmentus (esi izdarījis nepareizus secinājumus un tagad rīkojies neoptimāli).
Tev vajadzētu atrast cilvēku-domubiedru, kas paskatīsies uz tavu dzīvi no malas. Visticamāk šis cilvēks tev pateiks, ka tu esi pie pilnā saprāta un pa lielam visu dari sakarīgi, un norādīs uz dažām lietām, ko tev vajadzētu pamainīt. (Nekad nevajadzētu būt tā, ka izvēlētais padomdevējs pasaka, ka kļūdies teju it visā! Tas automātiski nozīmē, ka esi izvēlējies ne savu cilvēku. Un tas nekas, ka citiem viņš der! Katram savs.)
Arī cilvēka izskats nav nejaušs. Un katram no mums taču ir atšķirīga gaume… Nekad neej uz konsultāciju pie cilvēka, kas tev vizuāli nepatīk! Ja tev nepatīk, kā cilvēks runā, kā kustās, tas jau nozīmē, ka tas nav tavs. Mēs taču esam dzīvnieki – mums ir instinkti!
Šobrīd bieži nākas dzirdēt, ka par ezotēriku un par citām ‘sev-palīdzības’ metodēm runā kā par kaut ko dikti racionālu, no kā laikam izriet, ka vienmēr vajadzētu izvēlēties kvalificētāko no speciālistiem. Man tas šķiet pilnīgs idiotisms, jo mēdz taču būt nesaderība arī ar frizieri vai zobārstu…
Katram ir jāatrod savs meistars. Jo tas, kas vienam ir labi, otram ir murgs.
Avots: veduvieda.lv