… ir pabijusi ellē.
Nav viegli mīlēt sievieti, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies.
Daudzi ir centušies. Vairums cietuši sakāvi.
Vājajiem to nevajag pat mēģināt. Tas prasīs daudz vairāk spēka par to, cik tu vispār iedomājies, ka tev ir; vairāk pacietības, vairāk neatlaidības, vairāk izturības, vairāk izlēmības. Tas prasa nenogurstošu un izlēmīgu mīlestību, kas nevar ciest sakāvi.
Vai arī sieviete, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies, tevi atgrūdīs. Viņa tevi parbaudīs, vēloties uzzināt, no kā esi veidots, vai tev ir tas, kas vajadzīgs, lai izturētu viņas vētru. Jo viņa ir neprognozējama – dažkārt tai ir viesuļvētras spēks, kas traucas ar viņas ciešanu niknuma ātrumu; citreiz tā ir viegls lietutiņš, mierīgs, kluss un rāms.
Kad viņa ir viegls lietus, kas līst klusiņām kā viņas asaras, mīli viņu.
Kad viņa ir pērkons, zibens un skarbs vējš, kas sēj haosu, mīli viņu vēl vairāk.
Viņa ir pretrunas, svārsts, kas vienmēr svārstīsies starp bailēm nosmakt no tuvības un bailēm tikt pamestai, un pat viņa pati nezinās, kā atrasties līdzsvarā starp šiem diviem.
Šodien viņa jutīsies neaizsargāta, kaut gan to skaļi neteiks. Viņa vēlēsies, lai tu esi blakus, lai tu sakārto viņas matu cirtu virs auss, noskūpsti uz pieres un apskauj ar savu vīrišķīgo roku spēku. Bet rīt viņa kaislīgi vēlēsies būt neatkarīga, vēlēsies savu pašas telpu, savu vientulību.
Jo tajā laikā, kad tu gulēji, viņa bija nomodā un, nespēdama apstādināt savu domu skrējienu, sekoja pulksteņa rādītājiem, cīnoties ar laiku, centās savākt vienkopus visas sasistās lauskas, lai saprastu visa šī jēgu.
Viņa cīnās pati ar saviem dēmoniem un nogalina savus drakonus, baidoties par to, ka tad, ja viņa iemigs, tie viņu uzvarēs, un viņa vairs nevarēs tos kontrolēt. No rīta viņa būs piekususi, un tava klātbūtne viņu smacēs. Viņai būs vajadzīga tikai viņa pati.
Kad viņa tiecas pēc tevis, mīli viņu.
Kad viņa tevi atgrūž, mīli viņu vēl vairāk.
Jaunas situācijas, jaunas vietas, jauni cilvēki un pārdzīvojumi rada viņā trauksmi. Viņa būs nežēlīgi neatkarīga, kaislīgi vēlēsies pārvarēt savas bailes, un vienlaicīgi būs pārbijusies kā mazs, vientuļš bērns lielā pasaulē. Dažkārt viņai vajadzēs būt drosmīgai, lai pierādītu sev, ka viņa pati var tikt ar visu galā. Citreiz viņai vajadzēs, lai tu satver viņas roku un turi to cieši.
Dažkārt viņa pati nevarēs saprast, kas viņai vajadzīgs, un tev nāksies viņu lasīt kā grāmatu ar saburzītām lapām un kļūt par to, kas viņai vajadzīgs – tad, kad viņa nezin, kas viņai vajadzīgs.
Kad viņa ir drosmīga un dodas pasaulē pati par sevi, mīli viņu.
Kad viņa ir nobijusies, bet atsakās pieņemt tavu palīdzību, mīli viņu vēl vairāk.
Viņa dzīvos bailēs par to, ka, iespējams, viņas ir parāk daudz vai gluži otrādi – pārāk maz – tā ir mūžīgā cīņa par zelta vidusceļu.
Kautrējoties par to, ka bieži krīt vienā vai otrā galējībā, kautrējoties būt viņa pati, jo neviens nekad nav mīlējis abas viņas puses – gan niecību gan kolosālo.
Kad viņa sevi uzskata par karalieni, mīli viņu.
Kad viņa sevi uzskata par niecību, mīli viņu vēl vairāk.
Dažkārt sāpes atkāpjas, viņas acis staro, viņas smiekli priecē kā reta un vērtīga melodija. Taču dažkārt viņai būs tik ļoti sāpīgi tāpēc, ka trauma vēljoprojām ir viņā; viņa cietīs, viņa mocīsies. Gaisma nodzisīs un mūzika apklusīs.
Kad viņa ir gaisma – mīli viņu.
Kad viņa ir krēsla – mīli viņu vēl vairāk.
Viņa vienmēr tevi mīlēs piesardzīgi, ar vienu kāju aiz sliekšņa. Jo viņa nesaprot beznosacījumu mīlestību, mīlestību, kura ir pietiekami stipra, lai pārdzīvotu grūtus laikus. Viņa nevar atļauties pilnībā uzticēties tavai mīlestībai, tāpēc atstās daļu savas sirds aizvērtu – to daļu, kas cietusi visvairāk, to daļu, kuru viņa nevar riskēt vēlreiz ļaut ievainot. Pēc tā, cik spēka patērējusi, lai atkal sašūtu tās kopā.
Viņa vienmēr vēros, gaidīs un pieņems, ka tu viņu pametīsi pirmais. Un, kaut arī tu to nedari, viņas sirdī ierakstīta patiesība, kurā teikts, ka tu to izdarīsi, un tas ir tikai laika jautājums, jo visi, kas viņu jebkad mīlējuši, ir viņu pametuši. Un tāpēc viņa meklēs veidus, kā pretoties attiecībām; viņa meklēs veidus, kā tās sagraut, viņa meklēs veidus, kā pirmajai tevi pamest, viņa meklēs veidus, kā nodarīt tev sāpes, pirms tu būsi viņu sāpinājis. Tā viņa pārvalda situāciju, tā viņa ir iemācījusies izdzīvot un garantē sev to, ka netiks ievainota atkal.
Kad viņa vēlas tevi mīlēt, mīli viņu.
Kad viņa vēlas tev nodarīt sāpes, mīli viņu vēl vairāk.
Viņai ir bail zaudēt kontroli. Tāpec nekad neļauj viņai sajusties bezspēcīgai, notvertai slazdā, ierobežotai viņas brīvībā. Viņai vajag dejot kailām kājām zem klajas debess un sajust smilšu pieskārienu. Viņai vajag skriet ar vilkiem, kamēr vējš plosa viņas izlaistos matus, jo tā būs viņas dziedināšana. Nekad neapgriez viņai spārnus, jo, ja viņai būs iespēja lidot, ja viņai būs brīvība, viņa vienmēr atgriezīsies pie tevis atpakaļ.
Mīli viņu, kad tas ir viegli un mīli viņu vēl vairāk tad, kad to darīt ir ļoti grūti.
Mīli viņu tā, lai apgāztu visus viņas iepriekšējos priekšstatus par mīlestību.
Mīli viņu tāpēc, ka tu ar visu savu Dvēseli saproti viņas mīlestības cenu. Saproti, ko viņai maksāja piedāvāt tev savu ievainoto sirdi.
Viņai tu neesi vajadzīgs. Viņa tevi izvēlējās.
Tāpēc, ka tu esi spējīgs izdzīvot viņas vētrā.
Tāpec, ka pat tad, kad viņa nezin, kā mīlēt, tu zini, kā mīlēt viņu vēl vairāk.