Cilvēkiem bieži patīk dāvināt, palīdzēt, atsaukties, dot padomus.
Ir cilvēki, kuriem ir liela, skaista, atsaucīga, līdzjūtīga, jūtīga sirds. Viņiem patiešām no visas sirds ir vēlme atvieglot visas pasaules ciešanas, vismaz visiem tiem cilvēkiem, ko viņi sastop savā ceļā. Tādiem atsaucīgiem cilvēkiem šķiet, ka ja cilvēkam iedod to, kas viņam vajadzīgs vai ko viņš lūdz, tad šis cilvēks noteikti kļūs kaut drusciņ laimīgāks. Un lūk šādi cilvēki, naktīs neguļot, nepievēršot uzmanību savām problēmām, bieži vien saskaras ar scenāriju no pasakas par zelta zivtiņu. Cilvēks, kuram mēs esam devuši pajumti vai māju, vēlas vairāk un turpina uzmācīgi atrasties savā nelaimē. Taču tagad viņš jau pieprasa, lai mēs viņam uzdāvinām pili. Tas notiek tikai tāpēc, ka patiesībā cilvēks nav gatavs pieņemt, pārvaldīt, pareizi izmantot utt. to, ko viņam dod.
Pasaulē visa ir pietiekami un katrs var iegūt īpašumā tikai to, kam viņš patiešām ir gatavs.
Jūtas, kas ir katram cilvēkam – nelaimes, nepietiekamības sajūta, trauksme, uztrakumi, bailes un citas ciešanas ir tikai visuma mehāniskie instrumenti. Visumam, kas virza cilvēku uz pieaugšanu, apmācību, attīstību un sava optimālā un individuālā ceļa atrašanu. Jā, protams, būtu brīnišķīgi ja vēl bērnībā vecāki iemācītu mums būt laimīgiem un labi saprast savu negatīvo stāvokļu cēloņus. Taču to var iemācīt tikai laimīgi cilvēki. Bet daudzi no mūsu vecākiem tā arī nav apguvuši šo galveno mākslu – būt laimīgam un apmierinātam ar sevi un pasauli. Un to mums ir jāiemācās pašiem, patstāvīgi, pārvarot no vecākiem pārmantotos negatīvos uzstādījumus un stāvokļus.
Pašā sākumā laimes pieķeršanās materiālajām vērtībām ir pārāk liela, un tāpēc ideja par laimi pilnībā projicējas uz materiālo vērtību iegūšanu. Vēlāk, veicot noteiktu ceļa posmu, cilvēks sāk vēlēties kaut ko daudz augstāku, un ideja par laimi projicējas uz garīgo pārdzīvojumu iegūšanu. Taču ne vienā, ne otrā nav patiesas, ilgstošs laimes un prieka stāvoklis. Tāpēc cilvēkam iedodot to, par ko viņš uztraucas vai cieš, mēs tikai atņemam viņam svarīgu daļu pārdzīvojumu un satikšanos ar savām nelaimēm. Varētu šķist, ka atvieglojot viņa rūpju un nepieciešamību smagumu, mēs it kā darām viņu laimīgāku. Taču rezultātā, uz kopējās pasaules fona, sanāk tā, ka tas, kas otram iedevis kaut ko nepiemērotā laikā, iedevis bez lūguma, bez līdzsvarotas apmaiņas ir pārkāpis pārdzīvojumu stāvokļa vērtīgumu šim cilvēkam.
Tas, kas dod otram aiz līdzjūtības, lai atvieglotu „ciešanas” un vēlas otru cilvēku darīt laimīgāku, patiesībā neredz un nesaprot cilvēka stāvokļa vērtīgumu.
Un tādā veidā pazūd nepieciešamība šī stāvokļa izdzīvošanā, lai saprastu tā vērtību un pārtrauktu „atvieglot” tādus stāvokļus citiem cilvēkiem. Es to saucu par ciešanu lamatām jeb nepareizu līdzjūtību. Tādējādi absolūti uz labiem nodomiem (vēlme atvieglot otra ciešanas un sāpes) balstīta rīcība otrā cilvēkā attīsta tikai alkatību, skopumu un vēlmi iegūt bez patiesas gatavības. Šāda rīcība provocē turpmāk pieprasīt vēl vairāk no tā, kas deva. Tādējādi, nepareiza došana veicina to, ka mīlestības un pateicības vietā, cilvēki kļūst pārliecināti par to, ka paši nespēj tikt galā ar savu dzīvi.
Turklāt, līdzjūtība un došana „tāpat vien”, agri vai vēlu devējam beidzas un viņš nonāk situācijā, kad vairs nevar sponsorēt trūcīgos ar savu enerģiju un dāvanām. Devējam parādās liela aizvainojuma sajūta uz apkārtējiem, spēka zudums pašam sev, materiālo un citu labumu, ko viņš izdāļājis, trūkums. Viņš nonāk situācijā, kurā vēl nesen bija tas, kas lūdza. Aizvainojuma sajūta šajā brīdī rodas, lai uz brīdi pārtrauktu nepareizu došanas plūsmu (mīlestības, enerģijas, sirds), jo cilvēks pats neapzinās savas rīcības sekas. Jo devējs pats visu dara visgaišāko domu vadīts, taču neredz sekas. Aizvainojuma mehānisms nostrādā, lai aizsargātu devēju no nelīdzsvarotas vērtību apmaiņas, lai iemācītu savu resursu cienīšanu un viedu pieeju pie došanas. Enerģijas un spēka zudums ir tikai sekas šīm nelīdzsvarotajām, nepareizajām attiecībām.
Pēc kāda laika cilvēks atjaunojas, iziet no deficīta situācijas, atkal nonāk līdzsvarā un sirds atkal atveras. Šajā brīdī ir svarīgi saprast līdzjūtības principus vai to, kas līdzjūtība ir patiesībā un sākt cienīt cilvēku stāvokļus, kuros viņi atrodas. Ir svarīgi iemācīties harmoniski sabalansēt attiecības ar citiem cilvēkiem. Attiecību līdzsvarošana balstās uz cieņas, vērtības un harmoniskas materiālo un nemateriālo vērtību apmaiņas principiem. Apmaiņas principos ir svarīgi nevis daudzums, bet vērtīgums un uzmanība, kas tajā ielikta, kā arī stāvoklis, gatavība atdot kaut ko līdzvērtīgu no otras puses.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
Lapas: 1 2