Būtiski:
• Nenoniecināt bērna ciešanas, padarot iemeslu nesvarīgu;
• Ja bērns no dusmām nonācis pie raudāšanas – ļoti labi. Tas nozīmē, ka bērna prāts sastapies ar ierobežojumu, ka situāciju ir veltīgi mainīt. Ar bērna asarām, bēdām un žēlumu tiek iziets pilns zaudējuma cikls – notiek situācijas pieņemšana, neapmierinātības enerģija aiziet.
Rekomendācijas:
• Ir būtiski pieņemt bērnu ne tikai mīļu un paklausīgu, bet arī dažādās situācijās un emociju izpausmēs. Bērnam jāsaprot, ka jūsu attiecības nekas neietekmē, neatkarīgi no tā, vai viņš uzvedies „labi” vai „slikti”.
• Nekarināt bērnam „birkas” – „histēriķis”, „ņuņņa”, „agresīvais”. Tas bērnam ir sāpīgi un liek viņam pielāgoties tam, kā viņu saucat.
• Akcentējiet bērna stiprās puses un prasmes, ļaujiet tās izrādīt spēlēs, sportā un patstāvīgā uzvedībā.
• Dodiet bērnam iespēju novirzīt agresiju spēlē. Pašiem demonstrēt, kā var jokojoties kost, būt uzvarētam un uzvarētājam. Ekspresīvā spēlē agresija netiek uzkurināta, bet izspēlēta.
• Ar cieņu izturieties pret bērna viedokli, uzmanīgi uzklausīt viņu, turklāt nav nepieciešams vienmēr tam akli sekot.
• Ļaut bērnam aizstāvēt sevi un savas robežas, ziņot par to, kas citu bērnu vai pieaugušo darbībās vai attieksmē nav patīkams.
• Izturēt bērna spēcīgās emocijas, nedusmoties, nepārvērst uzmanību uz sevi.
• Rādīt piemēru, kā PAŠI izdzīvojiet savas dusmas un agresiju.
Svarīgi!
• neizpausta = apspiesta agresija un dusmas bieži izpaužas kā bailes – bērnam rādās briesmoņi, vilki utt. Sava attālinātā agresija projicējas uz ārējo pasauli, kas kļūst bailīga un bīstama. Bērna noskaņojums kļūst aizkaitināms un trauksmains.
• Bērna attīstībā „agresīvais” periods ir 2,5 – 5 gadi. Pēc piecu gadu vecuma bērns pie lielākās daļas ierobežojumu un noteikumu adaptējas un tos pieņem. Turklāt viņam kļūst vieglāk līdzsvarot savu uzvedību, to ietekmē smadzeņu prefrontālā garozas daļa. Prasme līdzsvarot afektu attīstās ļoti lēnām, līdz pat pieaugušam vecumam.
Ja bērna uzvedībā ir pārāk daudz agresijas, jāpaskatās uz savām attiecībām ar bērnu:
1. Bērnam pietiek uzmanības un attiecību siltuma?
2. Varbūt bērns jūtas atsvešināts no jums?
3. Vai ir pastāvīgs neapmierinātības un stresa avots?
4. Vai prasības bērnam ir pielāgotas viņa vecumam?