Pirms nedēļas es pieteicos par sekotāju vairāku sieviešu profiliem Instagramā.
Kāda no viņām ir kopiraiters, kāda ceļo, kāda stāsta par to, kā veidot dzīvi pēc saviem noteikumiem. Visi profili solījās būt interesanti. Un, lūk, visu nedēļu šķirstu jaunumu lentu, un katru reizi, kad to daru, pieķeru sevi pie domas, ka nevaru nevienu no šīm sievietēm atcerēties. Nav kādas spilgtas atsķirības, kas liktu atcerēties, ka tā ir Ļena – par ceļojumiem, bet tā Nataša – par tekstiem.
Visas ir vienādas. Vienādi apģērbtas, vienādi raksta, vienādas standartfotogrāfijas un vienāds humors.
Nav nekā unikāla, nav nekādu savu rozīnīšu, nav savas sejas, lai uzreiz pēc fotogrāfijas, vai uzmetot aci profilam, varētu atšķirt, kura ir kura.
Tas ir tāpat, kā šodien ieejot tirdzniecīības centrā. Lai kurā veikalā tu ieietu, visur viens un tas pats. Ja noņemtu veikalu nosaukumus, reāli neatšķirtu, kas tas par zīmolu. Tāda sajūta, ka veikali savu preci iepērk vienā un tajā pašā vietā. Viss kaut kāds – bezpersonisks.
Taču patiesībā, atļauties būt sev pašam, un parādīt savu unikalitāti nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc ļoti bieži mēs pakļaujamies kaut kādiem vienotiem, vispārpieņemtiem standartiem, baidāmies izlekt, izcelties, parādīt sevi.
Es arī kādreiz baidījos, skatījos apkārt, kopēju apģērba stilu, skatījos kā ģērbjas citi. Kad sāku rakstīt savu blogu, skatījos, ko un kā dara citi, kā raksta citi un ko raksta.
Ja iet kopsolī ar modi, aiz kāda cita, tad pēc laika var izrādīties, ka esi palicis ar tukšām rokām, jo mode tik ātri pāriet.
Piemēram 2012.-13. gados ļoti populāras kļuva Vēdas un vēdiskās zināšanas par attiecībām. Daudzi autori iesaistījās šajā tēmā, un pēc laika, kad šis vilnis parskrēja, palika bešā. Daudziem nācās mainīt pat savu projektu nosaukumus. Bet kāds vispār tā arī nesaprata, kādā virzienā kustēties.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!