Labam garastāvoklim 🙂
Cepu kūku. Izņemu no cepeškrāsns pamatni, sakārtoju uz tās visu, kas nepieciešams un ielieku to atpakaļ cepties. Aizeju. Pēc 10 minūtēm atgriežos, atveru cepeškrāsni un sastingstu. Kūkas nav! Mājās esmu viena! Uzmanīgi aizveru cepeškrāsns durtiņas. Atveru vēlreiz. Nav. Atceros visas, sev zināmās šizofrēnijas pazīmes.
Domās skan pantiņš: “Velniņ, velniņ, paspēlējies un atpakaļ atdod manu kūku. Man to ļoti vajag!”. Katram gadījumam izeju no virtuves, lai netraucētu…
Atnāku atpakaļ, atveru cepeškrāsni – NAV! Nezin kāpēc dodos pie spoguļa… It kā nekādu ārēju izmaiņu nav. Googlē ierakstu “no cepeškrāsns pazudusi kūka”. Saprotu, ka daru kaut ko nepareizi. Iekniebju sev – reakcija ir. Saku sev: “Aņa! Tu esi pieaugusi, gudra sieviete! Nu, kur tas varēja palikt!?!!!”
Iedomājos kaimiņus, kurus varētu būt pievilinājusi kūkas smarža. Balkons ir atvērts. Izeju pa durvīm, paskatos apkārt. Te nav iespējams iekļūt no āra. Eju atpakaļ virtuvē ar pilnībā sagrautu psihi. Nezin kāpēc prātā nāk “X-faili. Slepenās lietas”… Iedomājos citplanētiešus, kuri alkatīgi rij manu kūku savā “šķīvī” un sāku pilnā balsī smieties… Izdzeru glāzi ūdens. Atveru trauku mazgājamo mašīnu, lai ieliktu tajā tukšo glāzi… un man pretī raugās mana kūka… Durtiņas turpat – blakus… Bet man laiks doties atvaļinājumā!
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/