Psiholoģiskās manipulācijas – visizplatītākais komunikācijas veids. Ģimenēs, kurās nav izdevies izveidot tiešās komunikācijas attiecības (man negribas, izdari, lūdzu), vienoties, iet uz kompromisiem, uzplaukst manipulācijas. Šāds veids visbiežāk ir sastopams vecāku un pieaugušo bērnu komunikācijā.
Bieži varam novērot vecāku komunikācijas formu, ko var nosaukt par šantāžu: „Ja neizdarīsi, man slikti būs, lēkme uznāks, spiediens kāps.” Un visbiežāk solītais arī notiek. Vai jūtama sāpe: „Neviens nesaprot, cik man ir grūti, kā mani sāpina vārdi, esmu tik vientuļa (-š). Esmu tik daudz tev darījusi, bet tu…”
Vainas apziņa, visvienkāršākais veids kā likt darīt pieaugušajam bērnam to, kas vajadzīgs vecākam. „Es tevi dzemdēju, tik smagas dzemdības bija, bieži slimoji, tevis dēļ uz darbu neaizgāju, tevis dēļ neapprecējos, bet tu…” Aizvainotais ieraujas, klusē un tikai dažreiz skatās ar mēmu pārmetumu, vai neskatās vispār – ko arī ir grūti izturēt.
Nepārtraukta kritika, ko dzird bērni, un vēlme iegūt vecāku mīlestību piespiež darīt visu vai lielāko daļu no tā, ko liek. Lai arī ko darītu, nekad nebūs gana labi, bet kādam ir – kaimiņam, brālim, māsīcai.
Visi saprot, kā strādā manipulācijas, bet iekšēju resursu nepietiek, lai atteiktos kaut no puses. Pieaugušajiem bērniem, ar kuriem manipulē vecāki, parasti ir ļoti žēl viņu. Atceras, cik daudz laika ir ieguldīts, lai izaudzinātu bērnus, dotu izglītību, visu laiku upurējot ar savām vajadzībām. Bieži apziņa atnāk, kad piedzims jau savi bērni, tāpēc ir gatavi padoties savu vecāku manipulācijām. Bieži šķiet, ka savi vecāki ir ideāli, ka viņi ir darījuši visu, lai bērns būtu laimīgs kaut tikai tāpēc, ka var būt šo cilvēku bērns.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: