Kā tikko mēs bijām atveduši mājās savu nupat dzimušo meitiņu, viņas vecākie brāļi atskrēja pie manis, lai paziņotu, ka māsa raud, činkst vai nedaudz aizdomīgi smaržo: “Mammu, tu kādam ļoti esi vajadzīga. Mammu, mazulīte raud”. Vai arī es uz minūtiņu apsēžos, skaidri zinot, ka pēc brīža bērns pamodīsies… “Mammu, tu esi man vajadzīga!” Labi! Es jau sapratu! Nerunājot nemaz par to, ka mazās māsas vajadzības nobāl salīdzinājumā ar divu mazo brāļu vajadzībām.
Kādam nemitīgi vajag uzkost, aizsiet šņores, iedot citu zeķi, ielikt ūdenī ledus gabaliņus, iedot JAUNO skautu formu, noslaucīt puņķus, apskaut, pastāstīt pasaku, sabučot. Ir bijušas dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies un monotonais stāvoklis, kad tu pastāvīgi “kādam esi vajadzīga” var patiesi izdarīt savu darbu un iespaidot tevi ļoti negatīvi. Taču pēkšņi man kā zibens spēriens prātā iešāvās doma: viņiem vajadzīga esmu ES. Nevis kāds cits. Neviens cits cilvēks pasaulē. Viņiem vajadzīga ir viņu MAMMA.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: