Šodien ar bērnu ratiņiem nevienu nepārsteigsi, bet manas bērnības laikā tas bija īpašs šiks. Mēs atradām tādus padomju laika ratiņus, kad izvācām veco šķūni. Vieni bija kā kulba ar lieliem riteņiem, bet otri mazāki, sēžamie ratiņi ar pāru riteņiem. Atceries tādus? Tādus arī atdot nebija kam, tā tie arī nostāvēja šķūnī gadus trīsdesmit piecus.
Šodien piedāvājam atgriezties pagātnē, atcerēties bērnību. Patiesībā jau mūsu mammu pagātnē. Viņas ar ratiņu palīdzību vēlējās izcelties, pasvītrot savu individualitāti, statusu un skaistumu. Jā, arī toreiz tas bija aktuāli!
Padomju laika ratiņi
Nedaudz atcerēsimies. Bija ratiņi ar kulbu, kurai bija atbīdāms tents un apakšā grozs mantām. Jau astoņdesmitajos gados ratiņiem parādījās papildu kabatas sīkajām lietām un bremzes! Tās fiksēja riteņus, lai ratiņi, nedod dievs, nekur neaizbrauktu.
Vēlāk kulbām parādījās lodziņi. Tādējādi mazais varēja aplūkot apkārtējo pasauli. Ratiņu pagatavošanai tika izmantot visdažādākiem materiāli, tika likta vietā arī plastmasa, lai ratiņi būtu viegli un mobili. Tiesa gan, reizēm tas darīja ratus bīstamus: tie varēja apgāzties kopā ar bērnu. Bez tam, tādi transformeri bieži vien lūza.
Starp citu, mūsu ratiņi – kulba pagatavoti tieši no plastmasas, tiesa gan, tie praktiski nav saliekami. Un tomēr vienā sānā ir caurums. Tagad nav iespējams noskaidrot, kādos apstākļos tas radies. Bet otri ratiņi ir diezgan labi saglabājušies. Lietot gan tos vairs laikam nevar, taču izskatās tie vēl gluži labi.
Padomju laika ratiņi
Šķiet par spieķa ratiņiem tie saukti to interesanto rokturu dēļ. Tie izskatījās pēc lietussargu rokturiem. Tie bija ļoti populāri tāpēc, ka bija viegli salokāmi, viegli un pieejami. Ne tā kā ratiņi no VDR, kurus vajadzēja “ķert” veikalos. Liekas, tos sauca “Zekiva”.
Neraugoties uz to, ka pēc šīm velūra “mašīnām” tika veiktas īstas medības, ratiņu trūkumu neviens īsti neizjuta. Tos ražoja Dubnas mašīnbūves rūpnīcā. Arī Liepājā un Lietuvā. Ratiņi bija arī dvīņiem un pat trīnīšiem. Tur izgatavoja arī leļļu ratiņus.
Man šķiet, ka neraugoties uz ratiņu pārpilnību, māmiņas tomēr sapņoja par vācu ratiņiem. Spēcīgie resori, labās bremzes un taustei tīkamais velūrs. Plastmasas ratiņos, domājams, mazulim nebija tik ērti.
Mūsdienu ratiņi
Nezin vai pa šo laiku kaut kas ir mainījies konstruktīvi. Materiāli jā, bet ratiņu forma ir aptuveni tāda pati. Tiesa gan, pēdējā laikā ir parādījušies citi mazuļu pārvietošanas veidi. Piemēram, bērnu krēsliņi automobiļos un tā saucamie slingi, kuri ļauj nēsāt bērnu kā mugursomā.
Izvēli nosaka tas, ko izmantos visbiežāk. Vai tie būs ratiņi – kulba ar labu, spēcīgu rāmi, ratiņi – transformers, vai parasti pastaigu ratiņi. Interesanti, astoņdesmitajos arī tāpat izvēlējās ratiņus?