Tas, par ko es runāšu, ir svarīgi ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.
Lai ko arī vīrietis darītu vai teiktu – visa tā būs par maz sievietei, kura vēl nav izaugusi caur saviem ideāliem, iedomām un bērna sapņiem.
Kamēr tev ir priekšstats par to, kādā izskatā pie tevis ir jāatnāk laimei – tev pašu laimi neievērot, tu to palaidīsi garām. Katru mīļu brīdi iesi garām, nenovērtējot, kritizējot. Tev būs visa par maz un drusciņ “ne tas”.
Kamēr tevī dzīvo cerības par to, ka tu sasniegsi pašu-pašu ideālo tēlu – pašu-pašu tu palaidīsi garām.
Es tev nevarēšu to parādīt, es nevarēšu to pierādīt, taču reiz tu vari to atklāt. Pati. Kad pienāks laiks, kad visi apcirkņi būs izpētīti, paša vērtīgākā meklējumos, kad vērtīgais pa graudiņam tiks salasīts un no tā tiks iejaukta tava pašas mīkla, apmīļota tavām pašas siltajām uzmanības plaukstiņām, un, kad no šīs mīlas izveidotais kukulītis būs līdz galam izcepies.
Jūs taču visi esat lasījuši pasaku par Ķēniņmeitu-vardi. Šis piemērs drīzāk ir domāts vīriešiem un katra individuālais stāsts ir analogs pasakā lasītajam. Laime ir tas, kas pirmajā mirklī izskatās kā varde, bet nākamajā, pie pietiekamas uzmanības un pazemības, var atklāties kā ķēniņmeita.
Sievietēm ir cita pasaka – par Jemeļu vai Ivanu Muļķi…. Lai kā arī sievieti tracinātu šis raksts, Nav viegli būt ar to, kas pie tevis nāk kā laime, bet pēc tādas it nemaz neizskatās. Nav viegli tāpēc, ka uzreiz tajā nekādu laimi ieraudzīt nevar – traucē idejas un priekšstati. Idejas par to, kā ir labi un kā ir pareizi, par to kā es mīlu un ko es mīlu, par to, kas man vajadzīgs un kādā izskatā tam jābūt…
Laime pie jūsu durvīm klauvē gandrīz katru dienu, tikai jūs visi to palaižat garām, visi, izņemot dažus drosmīgos, kuri piekusuši no pašapmāna, piekusuši no drāmas un pašu iestudētajām ciešanu pilnajām lugām, no sevis pašiem – unikālajiem savā pašu nelaimē.
Visi meklē laimi, taču orientējas pēc iepakojuma, pēc kārbiņas. Te nu arī ir vienīgais, uzreiz nepamanāmais slazds: kāds būs iepakojums tam, ko jūs meklējat – nav zināms. Bet jūs sniedzaties un sniedzaties pēc konkrētās, skaistās kārbiņas, pēc tēla, cerībām un ideāliem, zaudējot jēgu, palaižot garām saturu. Šajā pašā mirklī Laime klauvē pie jūsu durvīm, mīņājas uz sliekšņa, gatavībā jūs apskaut tādus, kādi jūs esat.
Laime vienmēr ir gatava, tikai izskatās, ka jūs paši vēl joprojām neesat gatavi… Jo, ja jūs pieņemtu visu to, kas ir, pieņemtu to pilnībā, pārtrauktu cīnīties, uzlabot sevi – jūsu dzīvē vairs nebūtu drāmas, garlaicības, skumju, VISU, bez izņēmuma, grūtību un problēmu. Jums vairs nebūtu žēluma pret sevi, ciešanu un smagā likteņa…..kas padara jūs īpašus un šķiet tik ļoti vērtīgs.
Laimes cena ir liela. Tās cena ir jūsu nelaime.
Laime maksā tieši tik: par to jums nāksies atdot visu savu nelaimi, visu savu attīstības, kļūšanas, pieaugšanas un pārvarēšanas stāstu. Tā rezultātā jūs zaudējat iespēju kaut kur saskatīt kaut gramu nelaimes.
Laime klauvē pie jūsu durvīm absolūti ne tajā veidolā, kādā jūs to esat gaidījuši, kā jūs to iedomājāties un kā plānojāt. Un tikai viena šī iemesla dēļ, jūs to katru reizi palažat garām. Tā ir pārāk vienkārša, pārāk pieejama, pārāk tuva un caurspīdīga. Tajā nav drāmas, teatrālisma, nav nekā īpaša
Šo laimi jūs nespēsiet nevienam nodot, tā nepasvītros jūsu tēlu, nepadarīs jūs labākus, bet jūs to sajutīsiet un, sajutuši, ieraudzījuši un pieņēmusi to, jūs pratīsiet ar to palikt. Protams, tikai pie noteikuma, ka tieši tas jums šobrīd ir svarīgi.
Avots: https://gintafiliasolis.wordpress.com/