Kas palīdz saglabāt tuvību starp pieaugušajiem bērniem un vecākiem, bet kas tikai atgrūž?
Visi vecāki grib, lai viņu bērni ir laimīgi, bet diemžēl laime nav katru dienu. Būtu labi, ja vecāki var būt atbalsts bērniem šādos brīžos.
Kāpēc pieaugušie bērni atsvešinās no vecākiem
- “Neskumsti!” – bieži šādā veidā vecāki cenšas uzmundrināt bērnu. No bērnības laikiem bērns dzird, ka skumt, dusmoties un apvainoties nedrīkst. Jūs dalat jūtas pozitīvās un negatīvās, vajadzīgās un nevajadzīgās. Bet visas emocijas ir vajadzīgas. Cilvēks jūt, ka viņu nepieņem ar tādām emocijām. Emocijas ir sliktas, tātad arī Tu esi slikts. Ticiet, ka mēs neizvēlamies, ko just, emocijas rodas neatkarīgi no tā, gribam mēs tās vai nē. Vienkārši esiet klāt savam bērnam un viss.
- “Savāc sevi rokās un nenokar degunu!” – brīnišķīga atbilde, bet ir viens “bet”. Ja cilvēks, kuram ir apātija, varētu savākt sevi rokās un kaut ko darīt, viņš tā arī darītu! Bet viņš nevar. Un tas ir normāli – dažreiz neko negribēt, būt šādā stāvoklī, lai labāk sevi saprastu, nevis darbotos automātiski, tikai lai neapstātos. Visticamāk, ka šajā laikā Jūs ļoti pārdzīvojat par savu bērnu. Tā arī pasakiet, ka Jūs uztraucaties un esat gatavi palīdzēt, ja būs nepieciešams. Ar to būs gana.
- “Tev viss ir labi! Nekas traks nenotiek!” – kārtējā emociju un jūtu nenovērtēšana. Protams, ka Jūs gribat uzmundrināt savu bērnu, salīdzinot viņa dzīvi ar cilvēkiem karā, tiem, kuriem ir neārstējamas slimības, vientuļiem cilvēkiem utt. Bet cilvēkam, kuram, kā Jūs sakāt, ir viss (ģimene, darbs un mājas), arī var būt slikti, vientuļi un skumji. Viņš var pārdzīvot personības krīzi, būt depresijā pēc ilgstošas slodzes utt. Mēģiniet interesēties, kas vēl trūkst viņa dzīvē? Patiesa interese par bērnu ļoti satuvina.
- “Labi, zvani, kad būs noskaņojums!” – bet ja nebūs? Nezvanīt? Jums ir grūti un sāpīgi dzirdēt, ka bērnam ir slikti, turklāt arī aizvaino, ka arī Jums “tiek” viņa sliktā noskaņojuma dēļ. Nemociet savus bērnus: ir ļoti grūti izlikties, ka viss ir labi, īpaši tuviem cilvēkiem, no kuriem gribas patiesumu un atvērtību.
- “Mēs tev neesam vajadzīgi…” – nav spēka pierādīt pretējo. Un tad patiešām labāk nevanīt, nekā katru reizi to dzirdēt. Saprotiet, ka bērni Jūs mīl, kaut vai tādēļ, ka esat viņu vecāks!
- “Protams, vecāki tev ir tie sliktie!” – tas ir “labākais”, ko varat pateikt, kad bērns dalās ar kādu savu sapīgo atmiņu no bērnības. Šeit iederas arī frāzes: “Zini, kā man bija?” un “Es tev visu, bet tu tagad …” Saprotiet, kad pieaugušais bērns stāsta par savu bērnības pieredzi, viņa mērķis nav apsūdzēt Jūs. Viņam ir svarīgi dzirdēt vienu vienīgu frāzi: “Man žēl, ka tev tas bija jāpiedzīvo.” Pieaugušam cilvēkam kļūs vieglāk pārdzīvot krīzi, ja viņš dzirdēs, ka Jūs pārdzīvojat par to, ka kaut ko nevarējāt dot viņam bērnībā vai nevarējāt no kaut kā pasargāt. Bet, kā Jūs dzīvojāt un cik bija grūti, to bērns tāpat zina un atceras.