Jautājums: “Jūs sakāt, ka nevajag piespiest meitenei darīt saimniecības darbus. Kā tad viņa iemācīsies gatavot ēdienu, mazgāt traukus? Vai tad šī prasme nokritīs no zila gaisa?”
Atbilde: “Es jums apliecinu – nokritīs! Katrā gadījumā, manai meitai tā nokrita. Viņa trīs gados paņēma formīņas, sasēdināja ap galdu spēļu pelītes un sāka šajas forminās kaut ko gatavot no smiltīm, un pēc tam barot šīs pelītes. Neviens viņai to nemācīja.
Pārlieku liels atbildības slogs par “nomazgāt”, “iztīrīt”, frāzes “kas tevi tādu slinku precēs” noved pie tā, ka rodas divu tipu cilvēki. Tas attiecas kā uz meitenēm, tā arī zēniem.
Pirmais – bezatbildīgs baudas meklētājs. “Es nospļaujos uz jūsu pienākumiem, es nevienam neko neesmu parādā. Uzminiet, kas to saka – puika vai meitene? Protams, puika!
Otrais ir vēl briesmīgāks – neticība tam, ka darbs var sagādāt baudu. Tātad neticība tam, ka “kaut kad trauku mazgāšana spēs sagādāt man prieku”.
Jūs paši nogalinājāt šo ticību ar savām idejām par to, ka, ja nepieradināsim bērnu no bērnības darīt mājas darbus, šīs prasmes naparādīsies no zila gaisa. No zila gaisa uz meitas galvas nokritīs mamma ar visu savu depresiju. Un uz visu mūžu tur arī paliks – galvā, saprotiet? Un meitene ticēs tam, ka nevar būt laimīga sieviete, kura vienkārši rūpējas par saviem mīļajiem.
Tāpēc, ka viņa nav redzējusi tādu piemēru. “Kā gan mājas darbu veikšana varēja būt mammai patīkama, ja viņa visu laiku centās šos darbus novelt uz maniem pleciem”. Savukārt mamma saka: “no tā es neguvu nekādu prieku, tāpēc, ka vecāmiņa mani visu laiku centās piespiest darīt mājas darbus.”
Vairums meiteņu mammas audzina pēc principa: nav tāda vārda “gribu-negribu”, ir vārds “vajag”. Un jūs domājat, ka tādā veida meitene kļūs par lielisku saimnieci. Jā, kļūs – viņa būs tas otrais tips. Viņai būs slikta dūša no trauku mazgāšanas. Savukārt viņas vīram būs slikta dūša no viņas.
Tāpec, nebaidieties, visam, kam būs jānokrīt no zila gaisa, tas arī nokritīs Kad meitene ir mīlēta, viņa saprot, ka ir dzimusi priekam, vienkārši, lai priecētu.
Viņa skatās uz to, kā mamma to dara un pati sāk darīt. Tas ir pats vienkāršākāis audzināšanas princips. kopēšana, saprotiet?
Vienkārši kopēt. Tur nav nekāda piemēra. Jūs vispār nerādāt nekādu piemēru – “Ir jārāda piemēŗs! Ir jāaiziet nomazgāt traukus” Nē! Jūs vienkārši esat priecīga, kad to darāt! Jums ir liels prieks tādā veidā rūpēties par saviem tuviniekiem. Un tikai tad meitene uztvers saimniecības darbus kā pašu par sevi saprotamu nodarbi, rūpēšanos par saviem mīlajiem, nevis rutinētu un nepatīkamu darbu.